Pēc 24. februāra mūsu dzīve mainījās. Karš mums nav bijis tik tuvu kopš Otrā pasaules kara beigām. Sākumā skaitījām dienas, dzīvojot cerībā, ka drīz viss beigsies un dzīve atgriezīsies ierastajās sliedēs. Tad sākām skaitīt nedēļas, tad mēnešus. Ziņas bija satraucošas, un daudzi no mums mēģināja lieku reizi neskatīties ziņu izlaidumus, apmierinādamies ar virsrakstiem un informācijas fragmentiem. Gāja laiks, mūsu dzīvē parādījās ukraiņu bēgļi, skolās parādījās ukraiņu bērni. Drīz vien ziņas pārstāja biedēt, sākām pierast pie kara, kas pats par sevi izklausās briesmīgi. Priecājoties par mierīgajām debesīm virs mūsu galvām, mēs bieži aizmirstam, ka karš ir pie mūsu sliekšņa, netālu. Ka kāds šobrīd mirst, arī par mums…
Šīs nedēļas pirmdiena sākās ar kārtējo biedējošu ziņojumu rindu. Uz Ukrainas armijas panākumu fona, kura joprojām turpina atbrīvot okupētās teritorijas Ukrainas dienvidos, notika masveida karojošās valsts lielāko pilsētu apšaude ar spārnotajām raķetēm un droniem kamikadzēm. Uzbrukumi tika veikti Kijivai, Zaporižjai, Dņipro, Ņikopolei, Krivijrihai, Odesai, Kremenčukai, Vinnicai, Harkivai, Konotopai, Žitomirai, Hmeļnickai, Ivanofrankivskai, Ternopiļai, Rivnei, Ļvivai un citām pilsētām.
Daļu no raķetēm izdevās notriekt Ukrainas pretgaisa aizsardzībai, taču gandrīz puse no tām sasniedza savus mērķus. Krievijas puse kā vienmēr apgalvo, ka ieroči bijuši precīzi vadīti un mērķēti uz stratēģiski svarīgiem objektiem – Ukrainas energosistēmu. Ukrainas puse ziņo par cilvēku upuriem un civilo objektu (skolu, poliklīniku) iznīcināšanu. Visur bija traucēta energoapgāde, gandrīz puse Ļvivas palika bez elektrības un ūdens. Uzbrukums tika veikts rīta aktīvākajā laikā, kad lielākā daļa iedzīvotāju bija ceļā uz darbu, bet bērni devās uz skolu. “Augstā precizitāte” – nogalināti civiliedzīvotāji (pēc Ukrainas ziņu avotiem – 11 cilvēki gājuši bojā, 64 ievainoti). Kijivā cietušas 45 dzīvojamās ēkas, trīs skolas, bērnudārzs, sešas kultūras iestādes, piecas slimnīcas vai poliklīnikas. Tēmēja uz termoelektrostacijām, elektrostacijām un apakšstacijām. Analītiķi uzskata, ka plašais uzbrukums ir atriebība par nopostīto Krimas tiltu, lai gan oficiāli šāds viedoklis no Krievijas puses nav izskanējis. Elektrostaciju iznīcināšana bez enerģijas var atstāt ne tikai fabrikas un rūpnīcas, bet arī veselus dzīvojamos rajonus. Protams, viens uzbrukums nevarēja iznīcināt Ukrainas energoapgādes sistēmu. Uzbrukums atveda karu līdz visu Ukrainas iedzīvotāju slieksnim, un tas arī bija galvenais mērķis. Jo šī apšaude nevarēja apturēt Ukrainas bruņoto spēku uzbrukuma operācijas. Daudzu objektu energoapgāde, kā arī ūdens padeve tika ātri atjaunota. Diemžēl mirušos nevar atgriezt, un ievainotie atveseļosies vēl ilgi.
Otrdien uzbrukums tika atkārtots, lai gan mazākā mērogā. No 28 izšautajām raķetēm 20 izdevās notriekt Ukrainas pretgaisa aizsardzībai, astoņas sasniedza savus mērķus. Objektos eksplodēja arī 13 Irānā ražoti bezpilota lidaparāti. Atkal ir nogalinātie – 9 cilvēki. Apvienotās Karalistes izlūkdienesta vadītājs Džeremijs Flemings savā runā sacīja, ka, spriežot pēc diviem tik atšķirīgiem uzbrukumiem, spārnoto raķešu skaits Krievijas pusē strauji izsīkst. Armija ir izsmelta, un sparīgie propagandistu izteikumi vairs nevienu nespēj pārliecināt.
Krievijas karadarbības pastiprināšanās lika G7 līderiem pulcēties uz ārkārtas sanāksmi. Ukrainas prezidents Zelenskis aicināja palīdzēt Ukrainai iegādāties un izvietot pretgaisa aizsardzības sistēmas, lai notriektu pret mierīgām pilsētām mērķētas raķetes. Pasaule atkal nodrebēja un sakustējās.
Tagad neviens nevar pateikt, kad karš beigsies. Pat visadvancētākie analītiķi to nezina. Bet pat šajā necaurredzamajā tumsā un šausmās dažkārt pazib cerību ēna. 11. oktobra vakarā tika ziņots, ka karojošās puses apmainījušās ar gūstekņiem. Šī apmaiņa notika otro reizi pēdējā mēneša laikā. Nedaudz vēlāk gaisa spēki ziņoja, ka Vācija piegādājusi pirmo zenītraķešu iekārtu “IRIS – T”. Šādas piegādes bija plānotas šī gada beigās, taču pēdējo dienu notikumi lika mainīt plānus.
G7 un Eiropas Savienība gatavo priekšlikumus Ukrainas atjaunošanas programmai. Šim svarīgajam jautājumam veltītā īpašā konference notiks 25. oktobrī. Bet karš turpinās.
Nākamajā nedēļā jaunumu būs daudz. Neviens karš nav bez upuriem. Izplatītais izteiciens: “Viena cilvēka nāve ir traģēdija, simtiem tūkstošu nāve ir statistika,” biedē nevis ar cinismu, bet ar reālās dzīves nolemtību. 21. gadsimts ir atnesis jaunu karu. Vēstures mācības paliek neapgūtas. Pēc G7 ārkārtas sanāksmes iesaistītās valstis nāca klajā ar kopīgu paziņojumu, kurā:
• brīdināja Krieviju, ka jebkādu masu iznīcināšanas ieroču izmantošana tai radīs visnopietnākās sekas, un nosodīja Krievijas vadības “kodolieroču” retoriku;
• aicināja Baltkrieviju pārtraukt palīdzēt Krievijai karā;
• vēlreiz apliecināja, ka neatzīst Krievijas mēģinājumus anektēt Ukrainas teritorijas;
• nosodīja triecienus pret Ukrainas civilo infrastruktūru, kā arī citus Maskavas veiktos soļus konflikta eskalēšanai.
Pēc mobilizācijas izsludināšanas Krievijā noskaņojums sabiedrībā ļoti mainījās. Nākamnedēļ pastāstīsim, ko paši Krievijas iedzīvotāji domā par karu un savu nākotni. Aptauja notiks anonīmi, un tās dalībnieki būs dažādu profesiju, dažādu ienākumu līmeņa cilvēki, kuri dzīvo dažādos reģionos.
Pagaidām atliek cerēt, ka nebūs ziņu par civiliedzīvotāju bojāeju. Atliek cerēt…
Andrejs JAKUBOVSKIS
Rakstā izmantota British Broadcasting Corporation (BBC), kā arī Ukrainas un Eiropas Savienības ziņu portālu sniegtā informācija un dati.
0 komentāru