Ķiploks ir sīpols. Tā jums katrs botāniķis pateiks. Tā patiesībā arī ir, lai gan mūsdienās reti kurš sajauks šos divus dārzeņus, kuriem ir “kopīgas saknes”. Tāpat kā sīpoli, ķiploki parādījās Indijā kopā ar āriešu ciltīm, kas tos atveda no Vidusāzijas. Tajos senajos laikos ķiplokus izmantoja tikai medicīniskiem nolūkiem, galvenokārt ārīgi. Tika uzskatīts, ka tā smarža aizskar dievus un biedē dēmonus. Ķiplokus varēja atrast gan templī, gan virs katrs mājas sliekšņa. No tā tika pagatavotas ziedes, tinktūras, uzlējumi. No Indijas ķiploki izplatījās visā Āzijā un nonāca arī Eiropā.
Senie grieķi novērtēja ķiploku ārstnieciskās īpašības, taču viņi tos ēda reti. Asā smarža un pārāk stiprā garša biedēja. Reti kurš zina, ka pat sāli Grieķijā lietoja ļoti mērenā daudzumā, un par pipariem vai citām garšvielām tolaik tur vispār nedzirdēja. Antīkie ķiploki bija pirmais dopings, ko sportisti lietoja pirms sacensībām. Pat grieķu eposu varoņi Ahillejs un Odisejs savā uzturā iekļāva ķiplokus, lai atbaidītu ienaidniekus ar sliktu elpu un pasargātu sevi no ļauno spēku iejaukšanās likteņa gaitās. Tomēr, pat neskatoties uz pieminēšanu eposos, grieķi bija piesardzīgi pret ķiplokiem.
Senajā Romā ķiploki bija goda vietā [..]
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.36
Attēlā: Cepti kāposti un ķiploki (recepte laikrakstā)
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru