Jebkurā pārtikas preču veikalā desu, sardeļu un cīsiņu izvēle ir lieliska. Mēs varam izvēlēties to, kas mums garšo vislabāk. Bieži vien pat nepētām sastāvu, pievēršot uzmanību tikai cenai, atbilstoši savām finansiālajām iespējām. Uztura speciālisti, kardiologi un endokrinologi ar desu pārpilnību ir neapmierināti. Nevienā diētā nav iekļautas desas, pārāk daudz tauku, pārāk daudz piedevu, kas mūsu veselību ietekmē nelabvēlīgi. Protams, šodien neviens neteiks, ka desa ir izcila delikatese, izsmalcināta un nepieejama. Bet tā tas bija ļoti ilgu laiku. Kādreiz Eiropā šo pilnīgi parasto produktu varēja ēst tikai ļoti turīgi cilvēki.
Grūti iedomāties, bet desa ir veids, kā ilgstošāk uzglabāt gaļu. Šis ir viens no senākajiem pārtikas produktiem, kas praktiski nav mainījies ne ārēji, ne iekšēji. Tomēr iekšējās izmaiņas, protams, ir. Desa pirmo reizi tika aprakstīta grieķu avotos, kas saglabājušies no 5. gadsimta pirms mūsu ēras. Bet tas nebūt nenozīmē, ka par šī produkta izgudrotājiem kļuva grieķi. Viņi vienkārši bija pirmie, kas aprakstīja desas recepti un garšu. Grieķi pilnīgi pareizi uzskatīja, ka, visu pierakstot, var palikt vēsturē.
Vēl desu aprakstīja arī babilonieši, ķīnieši un indieši. Visur ir aptuveni viena un tā pati recepte [..]
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.34
Attēlā: Bavāriešu desiņas (recepte laikrakstā)
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru