Radošuma prieks… Nepietiek pašam atvērt durvis uz noslēpumu pilno skaistuma pasauli, daudz svarīgāk ir aizraut citus. Tāpēc mākslinieki, rokdarbnieces, amatnieki, sasnieguši skatāmus rezultātus un atraduši savu radošo stilu, cenšas noskaidrot skatītāju viedokli. Tā dzimst izstādes, biežāk personiskās.
Sekojot mūsu novada Centrālās bibliotēkas neizsīkstošajam kultūras iniciatīvu piemēram, arī lauku filiāles paplašina piedāvājumu klāstu lasītājiem.
Pirmkārt, tas attiecas uz bibliotēku Augstkalnē, kas visskaistākajā nozīmē atspoguļo “kultūras centra” mērķi. Iespaidi no Daugavpils profesionālās mākslinieces Sarmītes Bogdanovičas apburošās pavasara fotoekspozīcijas vēl nav rimušas, kad “Ezerzeme” jau saņem jaunu ielūgumu – uz izstāžu zāli. Šoreiz ieinteresētos skatītājus patīkami pārsteidza Alīnas Grigorjevas darbi. Viņa dzīvo pavisam netālu no Krāslavas – Augstkalnes ciemā. Kā noskaidrojās, esam labi pazīstami, un kā gan citādi, ja abi esam dzimuši krāslavieši, skolas numur divi absolventi. Pēc augstskolas diploma – pedagogs, tikai liktenis bija lēmis izvēlēties darbu, sekojot dvēseles aicinājumam. Šuvējas amatu apguva pašmācības ceļā, pašnodarbināta persona, neliela darbnīca romantiskajā Mazā Tirgus ielā. Vieta – patriarhālās Krāslavas sirdī un, lai cik strauji attīstītos jaunās tehnoloģijas, bez prasmīga skrodera neiztikt arī mūsdienās. Es ļoti labi atceros viņas mammu Veroniku Timahoviču, talantīgu rokdarbnieci. Viņas paklāju tehnikā izšūtās gleznas ne reizi vien rotājušas dažādas izstādes. Man arī bija tā laime viesoties mājas darbnīcā Priedainē, pildot korespondenta pienākumus. Alīnas vecākā māsa Regīna, arī rokdarbniece, izšuj gleznas lentīšu tehnikā. Spilgts dubultpiemērs tam, kā aizraušanās tiek pārmantota.
[..]
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.25
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru