Neticas, ka tas noticis pirms pusgadsimta… atmiņas tik svaigas, pielijušas ar sauli un vasaras smaržu. Pamostoties satraukums – šodien brauksim uz baznīcu! Svētku drēbes jau vakar sakārtotas uz krēsla, brokastis izpaliek, jo pēc grēksūdzes jāpieņem Vissvētākais Sakraments.
Vecaistēvs jau iejūdzis no kolhoza palienēto zirdziņu. Babiņa arī izskatās satraukta, bet atšķirībā no mana, viņas satraukums ir priecīgs. Mani uztrauc, vai neaizmirsīšu grēksūdzes kārtību un kādu pastrādāto grēku, kas jāizsūdz mācītājam. “Bīsties Dievu!” piekodinājusi babiņa un es bīstos.
Iekāpjam ļiņeikā, un brauciens sākas. Babiņa ar dzedu sēž ar skatu braukšanas virzienā, uz platā sola ieklāts svaigs siens, kas apklāts ar pašaustu segu – guņku. Es sēžu pretī, un manam skatam paveras tas, kam mēs pabraucam garām. Sākumā braucam pa šauru, zāles aizaugušu ceļu, garām dažām kaimiņu mājām. Kāda vēl ir apdzīvota, bet vairākas stāv pamestas – kolhoza laiki nežēlīgi izputinājuši viensētas, turas tikai spītīgākie, pārējie pārcēlušies tuvāk centram vai vēl tālāk – uz galvaspilsētu. Drīz vien tiekam līdz lielceļam, un tur zirdziņš pārvietojas naskāk. Braucam klusējot, mans satraukums nepāriet un es priecājos, ka ceļš ir diezgan tāls.
[…]
Iveta LEIKUMA
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.22
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru