Otrais pasaules karš… Lielākā traģēdija visā cilvēces vēsturē, planētas nesadziedēta brūce. Desmitiem miljonu izpostītas dzīves, vēl vairāk sakropļotu cilvēku, simtiem tūkstošu bāreņu, nerimstošas māšu un atraitņu asaras. Lielas un mazas pilsētas pārvērstas drupās, ciemati nodeguši līdz pamatiem, cilvēku masveida iznīcināšana nacistu koncentrācijas nometnēs. Un holokausta elle, kad nacisti iznīcināja sešus miljonus cilvēku tikai tāpēc, ka viņi bija dzimuši ebreji. Un kā izskaidrot Hirosimas un Nagasaki atomsprādziena šausmas, kad jau bija skaidrs, ka ienaidnieks ir uzvarēts? Ļoti trāpīga definīcija – brūnais mēris. Ne tik tālās vēstures lappuses – sabiedroto kaujas brālība antihitleriskajā koalīcijā un tiesa Nirnbergā, kas atklāja noziegumus pret cilvēci.
Vēsture mēdz atkārtoties. Ir pagājuši septiņdesmit seši gadi, kopš beidzās asiņainākais pasaules slaktiņš, bet kārtējā masu neprāta draudi ir tikpat reāli kā jebkad. Dienvidslāvija, Irāka, Lībija, Sīrija, Ukraina… Triljonus, miljardus dolāru bruņošanās sacensībām tērē valstis, kas pretendē uz pasaules kundzību. Laikā, kad pat neapgaismotam Zemes iedzīvotājam ir skaidrs kā Dieva diena – trešajā pasaules karā uzvarētāju nebūs.
[…]
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.42
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru