Pauguros, mežos un ezeru krastos vēl liesmo rudens ugunskuri. Zeltainie bērzi, sārtās kļavas un purpura krāsas apses vējam atdod pēdējo rotu. Un tikai brūnganie ozoli turpina saglabāt savu lepno varenību, bet smagie, spilgti sarkanie pīlādžu ķekari, šķiet, brīdina – būs skarba ziema.
Atvasara, starojoši klusas dienas ar žilbinošu sauli. Katru brīvo stundu cenšos pavadīt pie dabas. Ir tik patīkami iet pa kritušo lapu čaukstošo paklāju, skatīties uz lidojošajām lapām – kā uz pagājušajiem gadiem, kurus nevar atgriezt. Atliek tikai sajūsminoties nospiest fotokameras pogu. Mirkli, apstājies… Ezeru krasti šādās oktobra dienās – pilnīgs apbrīns. Tāpēc ar nepacietību gaidīju rudens spiningošanas sacensības Aglonā.
Viena lieta – pieskarties brīnumainajai Latgales dabai, bet otra – sailgojos pēc saziņas ar vaļasprieka biedriem. Visas savas ilgās dzīves laikā es neatceros piedzīvojis tik neveiksmīgu atklātā ūdens sezonu kā šī. No agra pavasara upē dubļainie ūdeņi nomocīja makšķerniekus un spiningotājus, jūnijā bija tāds karstums, ka zivis, atstājot seklo ūdeni, aizpeldēja lejup pa straumi. Vēlāk ūdensaugi seklo upi pārvērta pūstošā purvā. Jā, un ārkārtēju situāciju sasniedza motorizēto velcētāju nežēlīgā vardarbība pret dabu daudzu gadu garumā. Jau desmit gadus es laikrakstā “Ezerzeme” ceļu trauksmi par legalizēto vardarbīgo makšķerēšanu dabas parkā “Daugavas loki”, bet cilvēku alkatība jau sen aizēno veselo saprātu. Vājprātīgie motorizētie nekauņas baksta samus pat ziemošanas bedrēs, un tas nevienu neuztrauc.
Zivju inspektors – malumakšķernieks ir bēdīga mūsu realitātes ilustrācija. Tā nu nonācām līdz liktenīgajai līnijai, kad trofeju līdakas un sami palikuši tikai atmiņās. Pēc mums kaut plūdi?..
Neciešami tveicīgā vasara sadzina ezera zivis dziļumā. Aglonas kausa izcīņas spiningošanā galvenais organizators Andris Kurmis, mans senais draugs, pieņēma pareizu lēmumu par sacensību laiku. Temperatūras anomālijas ir beigušās, rudens kā ierasts, pienācis laiks sasaukt dalībniekus. Laika apstākļi – kā pasūtīti, sestdien Cirīša ezera krastā ieradās rekordliels pretendentu skaits uz prestižajām balvām – 58! Divdesmit sešas divnieku komandas, spiningotāji pa vienam, līdzjutēji, padomdevēji… Deviņi kausi mirdzēja zeltā, sudrabā un bronzā redzamā vietā, acis priecēja arī medaļas, balvas, suvenīri, par ko parūpējusies Aglonas pagasta pārvalde. Visaugstāko pārstāvību demonstrēja daugavpilieši – deviņi spiningotāji, kā arī Rīga, Rēzekne, Ludza, Naujene, Ilūkste… Krāslava pēdējos gados izrāda tradicionālu pasivitāti, bet, kāpēc Dagdas meistari palaida garām iespēju parādīt makšķerēšanas prasmes, es nesaprotu. Pilsēta pie ezera, kas daudzus gadus pulcējusi Latvijas labākos spiningotājus, pēc reformas, šķiet, nav atguvusies. Zivis un medījumi necieš sieviešu rokas, vietējie labākie vīrieši-pavāri četru spaiņu katlos vārīja laša zivju zupu un miežu putru ar gaļu. Apetīte svaigā gaisā tāda, ka piekusušos ēdājus aiz ausīm nevarēja aizvilkt no nometnes ēdnīcas. Tā tas bija…
[…]
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.41
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru