Vienmēr esmu mīlējis gadatirgu tautu. Tas ir laikmeta simbols, novada, pilsētas, valsts bagātības rādītājs. Mainīgajā iekarošanas karu un revolūciju pasaulē, pat lielgabalu dārdēšanas laikā, tirgus nekad nenomira. Toties klusumā, kas iestājās pēdējos gados, īpaši svinamās dienās, gadatirgi momentāni pārvērtās par tautas svētkiem.
Manas dzīves laikā ir notikušas pārsteidzošas metamorfozes. Kā paskaidrot mūsdienu jaunatnei, kuru izlutinājuši lielveikali, daudzi veikali un pat pārdošana tiešsaistē ar piegādi mājās, ka padomju laika akūtā trūkumā, lai iegūtu svētkiem svarīgu kolhoza/valsts saimniecības cūkgaļas vai liellopu gaļas gabalu, viņu vecvecākiem jau vakarā vajadzēja ieņemt rindu pie rītdienas tirgotāja galda. Pat mandarīni un apelsīni tika pārdoti galvenokārt caur pazīšanos, pat nerunājot par citiem aizjūras augļiem. Un par pirmajiem firmas džinsiem, kas nokļuvuši šurp no ārzemēm pa nelegāliem ceļiem, mums bija jāmaksā divas vidējās algas. Šāda pārpasaulīga laime uzsmaidīja retajiem, tāpēc vairumam bija jāiztiek ar pašdarinātām biksēm un jakām. Pasmaidi jaunais lasītāj: jūsu pazemīgais kalps pirmo reizi uzvilka kārotos īstos džinsus pusmūža vecumā. Līdz pat šai dienai nešķiros no modernām un praktiskām drēbēm.
[…]
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.40
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru