Kad nejauši satikāmies kādā no Krāslavas ieliņām, kautrīgi uzaicinot mani uz radošo vakaru, viņa noklusēja galveno. Un tikai noteiktā dienā un stundā, tuvā man mīļu cilvēku lokā, es uzzinu iemeslu: Nadīnai Lavreckai ir apaļa jubileja! Šajā pusnoslēpumā skaidri var nolasīt viņas rakstura iezīmes – pieticība, kas robežojas ar noslēgtību un pat apzināta norobežošanās no ārišķīgi skaļās realitātes, kad visi, kam nav slinkums, pozē kā svarīgas personas ar neslēptu mērķi – ieņemt vismaz kādu vietu mūsu pilsētas vēsturē… Veltīga nodarbošanās: nav iespējams pievilt patiesos krāslaviešus, viņi paši zina precīzu cenu katram. Jo vairāk, ja uzdrošinājies pievienot savus krāsu pieskārienus bagātajai vietējās glezniecības paletei.
Saglabāt izteiktu individualitāti mākslinieku pilsētā ir ļoti grūts uzdevums, un Nadīnai tas izdevās! Es ļoti labi atceros laiku, kad jaunā Lavrecka rajona centrā bija pirmā un vienīgā diplomētā māksliniece noformētāja. Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā viņa saprata galveno – tas ir dzīves darbs! Viņa smaidot atzīst: “Pēc būtības esmu kautrīga, bet slavena gribēju kļūt… pilsētā Ņevas upes krastos, Repina institūtā, izvēlētajā fakultātē neizturēju konkursu, divus kursus studēju teoriju un mākslas vēsturi.” Tad, pamājot ar roku ziemeļu galvaspilsētai, viņa uz septiņiem gadiem aizbrauca uz Novgorodu, kur apguva izcilu skolu profesionālu mākslinieku vidū. Un līdz šai dienai uzskata: “Tās bija manas galvenās universitātes!” Tad atgriezās dzimtajā pilsētā, kur būtībā nevis dzīvoja, bet izdzīvoja. Gadījās strādāt par kapeikām, “izgāja cauri septiņām organizācijām”, bet bēdu un prieka brīžos izšķieda savas emocijas uz papīra. Tāpēc viņas darbi ir caurstrāvoti ar dziļu filozofisku nozīmi, skicēs un pabeigtos darbos dominē vientulības tēma, pārdomas par sievietes likteni, par dzīvi un nāvi…
[…]
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.30
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru