No agras bērnības ir palikušas jaukas atmiņas par Sauleskalnu, par Sauleskalna tūristu bāzi, krogu. 70-tajos, 80-tajos gados, kad Līgo svētki netika oficiāli svinēti, Sauleskalns pulcēja vairākus simtus līgotāju no dažādām Latvijas malām. Tā kā garām manai bērnības mājai vijās mazs – tā saucamais “Zirgu celiņš”, kas veda uz Sauleskalnu, es ar interesi un labpatiku vēroju šo Līgo plūsmu. Pārsvarā tā bija jaunatne, kas mēroja ceļu ar velosipēdiem, motocikliem. Gadījās kāds gājēju – mīlētāju pārītis. Lielāki jauniešu pulciņi pa ceļam uzgrieza pat danci un jautri skandināja Līgo dziesmas. Bet pašā tumšākajā laikā varēja vērot neskaitāmu ugunskuru liesmas un kūpošus dūmus, kaut arī no manas mājas attālums līdz Sauleskalnam bija kilometri 8-9. Tā bija jautrība. Bet pēdējos gados, kad Līgo svētki ir oficiālas brīvdienas, nav vairs līgotāju, nav vairs ugunskuru, klusē Sauleskalns.
Arī karstākajos vasaras mēnešos Sauleskalns ar dzidrajiem Dridža ūdeņiem, slaveno krogu un Sauleskalna tūristu bāzi vilināja tūristus no daudzām Padomju Savienības republikām.
Gribas ļoti ticēt, ka ….
[…]
Janīna UNGURE
Ilgas AKUTJONOKAS foto
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.26
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru