Tradīcija ietīt gaļu platās augu lapās pastāv jau kopš seniem laikiem. Tādējādi senie cilvēki pietiekami ilgu laiku uzturēja produktu svaigu. Patiesībā tas bija primitīvs ledusskapis. Bet vai šai tradīcijai ir kāds sakars ar mūsu iecienītajiem kāpostu tīteņiem? Atbildi atrast nav viegli. Šī daudziem pazīstamā un iemīļotā ēdiena vēsture dažādās pasaules malās ir ļoti bagāta. Senākās leģendas, kas saistītas ar kāpostu tīteņiem, ir dzimušas Ķīnā.
Ir pagājuši divi tūkstoši gadu, kopš rakstiskajos avotos parādījās ēdiena apraksts par kāpostu lapām, kurās ietīti rīsi. Lūk, kā bija. Mācekļu grupa ar savu skolotāju lielā laivā šķērsoja Dzelteno upi. Upe bija nemierīga, un kādā brīdī skolotājs nonāca ūdenī. Zinot, ka ūdenī mudž plēsīgas zivis, mācekļi sāka mest upē kāpostu lapās ietītus rīsus, cerot ar to novērst zivju uzmanību un glābt skolotāju. Vai skolotājs tika izglābts vai nē, palicis miglā tīts. Bet ir droši zināms, ka viens no mācekļiem pagaršoja rīsus kāpostu lapās un viņam šis ēdiens patika. Kopš tā laika viņš sāka gatavot sev “pildītus kāpostus” un aktīvi cienāt arī savus draugus. Drīz ēdiens izplatījās visā valstī, bet pildījumi kļuva ļoti atšķirīgi, piemēroti katrai gaumei. Drīz receptes tika sadalītas divās kategorijās: gaļa un dārzeņi kāpostos – nākamie kāpostu tīteņi, zivis jūraszālēs – nākotnes suši.
No tālām zemēm austrumu tradīcija gatavot kāpostu tīteņus nonāca Eiropā kopā ar milzīgo Čingishana armiju, vispirms uz Vidusāziju, pēc tam uz Aizkaukāzu, no turienes uz Kijevas Krievzemi. Šī ir kāpostu tīteņu izcelsmes austrumu versija. Bet tā nav vienīgā!
[…]
Andrejs JAKUBOVSKIS
Visu rakstu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.23
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru