“Latvijā ir pārāk daudz tādu bērnu, kas dzīvo nabadzībā, un tādu, pret kuriem ģimenē izturas nevērīgi un/vai kuri pakļauti vardarbībai. Gan komunisma sistēmas sabrukums, gan ekonomikas krīze ir saasinājuši arī alkoholisma, un citu atkarību problēmas ģimenēs, un daudzi vecāki, noguruši ikdienas izdzīvošanas cīņā, vairs nerūpējas par saviem bērniem un viņu vajadzībām, tādējādi lielā mērā pakļaujot viņus riskam. Reizēm notiek pat ļaunāk – vecāki kļūst vardarbīgi pret saviem bērniem.” (hope.lv)
Jau 27 gadus Latvijā darbojas biedrība “Cerība bērniem”. Aprīlī viena no biedrības dibinātājām, Helena Vipase (Helen Vipass), nu jau kārtējo reizi apciemoja Krāslavu, kopā ar biedrības brīvprātīgajiem. Viņi bija atveduši dāvanas dažām daudzbērnu ģimenēm mūsu novadā. Tikšanās laikā, pie tējas tases Bībeles centrā, viens no brīvprātīgajiem, jauns cilvēks, vārdā Pāvels dalījās atmiņās:
Es augu Rīgā, teiksim tā – ne pārāk labvēlīgā ģimenē. Mammai jau bija trīs bērni no dažādiem vīriešiem, tai skaitā es, kad viņa satika kārtējo vīrieti, kuram arī jau bija trīs bērni. Viņi sāka dzīvot kopā un māte dzemdēja vēl piecus bērnus. Mēs dzīvojām vienistabas dzīvoklī, blakus bija vēl tāds pats dzīvoklis, kurā dzīvoja mana patēva pirmā sieva. Tāpēc mūsu vienistabas dzīvoklī bija mainīgs iedzīvotāju skaits, parasti 9 – 10 cilvēki. Patēvs mēdza iedzert, patiesībā viņš bija alkoholiķis, kurš pārsvarā bija neadekvātā stāvoklī. Līdz ar to, mana bērnība pagāja praktiski uz ielas, ar visām no tām izrietošajām nelabvēlīgajām sekām. Apmēram divpadsmit gadu vecumā, klaiņojot pa Rīgas centra ielām, uzdūrāmies biedrības “Cerība bērniem” brīvprātīgajai. Pēc incidenta viņa mūs paaicināja līdzi. Draugi, kas bija kopā ar mani, aizbēga, bet es devos viņai līdzi. Pirmajā apmeklējuma reizē es biju aizdomu pilns. Pret mani visi laipni izturējās, mani pabaroja, es varēju darboties ar tur esošajām mantām, man pat kaut ko iedeva līdzi, bet mani nepameta sajūta, ka tūliņ kaut kas notiks – atnāks policija, mani kaut kur iesaistīs, vai man piestādīs rēķinu. Man neticējās, ka tā var būt – vienkārši labi cilvēki. Man piedāvāja atnākt vēlreiz. Es atnācu. Tas bija 2001. gads. Ar laiku uzzināju, kas tas ir kristīgais centrs, ka to dibinājuši un te darbojas ticīgi cilvēki. Tā es atradu vietu, kur pavadīt brīvo laiku. Vēl 13 – 14 gadu vecumā es palaikam atgriezos bijušo draugu kompānijā, bet jau ne uz ilgu laiku. Es zināju, ka man ir drošs patvērums, kur mani vienmēr pieņems, uzklausīs, atbalstīs. 16 gadu vecumā es kļuvu ticīgais, tas laiks sakrita ar manas vecvecmāmiņas aiziešanu mūžībā. Viņa vienmēr teica, ka lūdzas par mums, es sapratu, ka viņas lūgšanas ir uzklausītas un vismaz mani tās ir izglābušas – es pievērsos kristīgai dzīvei. Turpat centrā es satiku un iepazinu savu nākamo sievu. Jevgenija arī bija no nelabvēlīgas ģimenes un apmeklēja centru “Cerība bērniem”. Mēs apprecējāmies. Tagad mūsu ģimenē ir 4 bērni, gaidām piekto. Arī karjeru darbā esmu izveidojis. 18 gados sāku strādāt ātrās apkalpošanas restorānā kā virtuves darbinieks, pēc gada mani paaugstināja par instruktoru, kurš apmāca jaunos darbiniekus, tad kļuvu par menedžeri, vēl pēc gada biju direktora asistents, tad pirmais asistents un tā, pēc pieciem darba gadiem, es kļuvu par restorāna direktoru, kura vadībā bija ap 60 darbinieku. 22 gadu vecumā es biju viens no jaunākajiem šī restorānu tīkla direktoriem. Nostrādājis tur 8 gadus, es pārgāju uz citu kompāniju, arī vadošā amatā.
Šis jaunā vīrieša stāsts ir uzskatāms piemērs tam, kā var mainīties cilvēka dzīve, kad viņš iepazīst Dievu. Tagad Pāvels darbojas biedrībā, lai palīdzētu pusaudžiem un jauniešiem, kuri meklē atbalstu, atrast dzīvē pareizo ceļu.
Kad brīvprātīgie devās apciemot ģimenes, paliku Bībeles centrā, lai parunātos ar biedrības “Cerība bērniem” dibinātāju. To, ka Helena ir neparasts, apbrīnojams cilvēks, man jau bija teikuši krāslavieši, kuri iepazina viņu iepriekšējā apciemojuma laikā. No pirmā skatiena – vienkārša sieviete, ļoti atsaucīga un atvērta sarunai, un tomēr, viņa atšķīrās. No viņas staroja iekšējs miers un mīlestība, tieši tas, kā tik daudziem šobrīd pietrūkst. Paskaidroju Helenai, ka par viņas biedrību iepriekš nav nācies dzirdēt, droši vien tāpat, kā vairumam mūsu laikraksta lasītāju, un viņa sāka savu stāstu:
– Vecāki man deva vārdu Helen, bet šeit, Latvijā, mani sauc Helena. Mans tēvs dzimis Aknīstē, kara laikā viņu iesauca armijā un pēc kara, 1946. gadā, viņš nokļuva Anglijā. Tur viņš iepazinās ar manu māti – anglieti. Nu jau abi mani vecāki devušies mūžībā. Es piedzimu un uzaugu Anglijā. Tur es pabeidzu universitāti, ieguvu pedagoģisko izglītību. Strādāju skolā par skolotāju, pārsvarā mācot bērniem franču valodu. Darbs man padevās viegli, patika strādāt ar bērniem, ātri varēju saprasties un veidojās labas attiecības.
Iveta LEIKUMA
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.18
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru