Viss mans murgs ir beidzies. Atgriezos atpakaļ mājās, pāris dienas atpūtos un ar jauniem spēkiem sāku meklēt citus darba piedāvājumus. Pakoriģēju savu CV un uzsāku darba meklējums interneta sludinājumos. Veselu nedēļu sūtīju savu CV dažādiem uzņēmumiem un aģentūrām. Vēl pēc kādas nedēļas man sāka atbildēt rakstiski vai zvanīt, piedāvājot darbu. Visus piedāvājumus kārtīgi izstudējis, nolēmu braukt uz Vāciju, kur piedāvāja darbu apģērbu noliktavā ar aģentūras “Nordic Staff” starpniecību. Alga bija norunāta 10,15 EUR stundā, bet ar iespēju nopelnīt vairāk, ja palieku Vācijā ilgāk. Līdz ceļojumam bija atlikušas pāris nedēļas, tāpēc aizbraucu atvadīties no dažiem draugiem, kas vēl bija palikuši Latvijā.
Pienāca diena X. Ierados Rīgā pie māsas. No rīta viņa mani aizveda uz autobusa pieturu, kur mani gaidīja autobuss uz Vāciju. Atstāju māsai savas mašīnas atslēgas, piekodināju, lai viņa pieskata manu dārgumiņu, un iesēdos autobusā. Ardievu, Rīga!
Kad autobuss uzsāka kustību, iepazinos ar ceļabiedriem. Pārsvarā visi runāja latviski, izņemot vienu pāri, kas sarunājās romu valodā. Man blakus sēdēja jauns puisis, otrā pusē – meitene. Puiša vārds bija Gvido, bet meiteni sauca Zita. Sākām sarunāties un sapratām, ka braucam strādāt vienā un tajā pašā uzņēmumā. Meitene stāstīja, ka jau ir strādājusi līdzīgā uzņēmumā un īsi aprakstīja darba specifiku. Teica, ka vajadzēs saņemt preci no konveijera un pēc svītru koda šķirot atbilstošā kastē. Dažreiz, ja svītru koda nav, paziņot priekšniecībai, lai risina šo problēmu. Puiši pārsvarā kastē sapakotās preces liek uz paletēm un tad krauj smagās mašīnas konteinerī. Zita teica, ka darbs neesot ļoti grūts un, ja piešaujas, tad diena paiet ātri un bez problēmām.
Ceļš bija vienmuļš, tāpēc es pārsvarā gulēju, gluži kā visi pārējie pasažieri. Šī autobusa šoferi izvairījās no pieturām degvielas uzpildes stacijās, aizbildinoties ar laika trūkumu. Liela atšķirība no iepriekšējā brauciena uz Nīderlandi. Tur autobusa šoferi samērā bieži apstājās, lai aizietu uz labierīcībām, uzsmēķētu un nopirktu kafiju. Bet mani tas īpaši neuztrauca, jo es pārsvarā gulēju.
Pienāca nākamais rīts. Bijām pavadījuši ceļā jau 25 stundas. Vēl pēc stundas ieradāmies viesnīcā, kurā mūs neviens nesagaidīja…
Aleksandrs KOVAĻOVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.11
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru