Maija vakars, Varšava, vēsturiskais centrs. Dažu soļu attālumā no karaļa pils atrodas restorāns, kurā tiek pasniegti nacionālās virtuves ēdieni. Bigosu pasniedza glītā apaļā kviešu maizes klaipā. Karsts, ugunīgs, aromātisks. Tāds viņš ir jau vairākus gadsimtus. Ēdiens restorānam ir ļoti izdevīgs. Tas vispār nav jāvāra katru dienu. Pagatavoji nedēļai un spēj tik sildīt. Un jo vairāk jūs to sildāt, jo tas kļūst garšīgāks. Nebija kur steigties, tāpēc, baudot, priecājos par apbrīnojamo garšas līdzsvaru, skābētu kāpostu un saldās gaļas kombināciju, kombināciju, kas senatnē bija tik iecienīta karaļu un magnātu vidū. Un vēl es domāju arī par šī senā ēdiena pārsteidzošajiem piedzīvojumiem, kā tam izdevās no karaļa galda nonākt līdz zemnieku ziemas pusdienām. Šī ir ļoti neparasta karjera. Biežāk aristokrātiskie ēdieni tā arī palika bagātnieku un elites privilēģija. Bet ēdieni no tautas bieži ieguva augstmaņu cieņu. Tā pica no Neapoles graustiem sasniedza kņazu viesistabas un kukurūzas putra no Bergamo amatnieku mājām sasniedza karaliskās virtuves. Ar bigosu ir tieši otrādi!
Sāksim ar ģeogrāfi ju. Mūsdienās skābēti kāposti ar gaļu tiek uzskatīti par savu ēdienu Polijā, Baltkrievijā, Lietuvā, Ukrainā, arī Latgalē. Dažu pēdējo gadsimtu laikā šī ēdiena izcelsmi piedēvē tradicionālajai poļu virtuvei. Patiesībā tā nemaz nav. Ilgi pirms Polijas bigoss dzima Lietuvas Lielhercogistē, un tam izdevās kļūt par lielhercogu galda centrālo delikatesi. Tiesa, tajā laikā ēdiens ļoti atšķīrās no tā, kāds tas ir šodien. Tajā vispār nebija kāpostu…
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.3
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru