Tā nu mēs esam atvadījušies no haotiski – dramatiskā gada, kas atnesis negaidītu, netveramu nelaimi. Divdesmit pirmā gadsimta vīruss turpina aiznest tūkstošiem cilvēku dzīvības. Pasaulē valda spriedze, un pat visbagātākajās zemēs sāk runāt par plaša mēroga depresiju.
Galvenā gaidāmās krīzes pazīme ir tā, ka parastajiem cilvēkiem sāk pietrūkt naudas, mazie uzņēmumi knapi turas virs ūdens. Šeit, kā saka, nav iespējas apaugt ar taukiem…. Mūsu republikā, kuru nevar pieskaitīt Eiropas pārtikušajām valstīm, kura gadu no gada zaudē savus iedzīvotājus, atkal paceļas izdzīvošanas tēma. Gan uz tālām zemēm aizbraukušie, gan daudzi rīdzinieki ar lauku saknēm pēkšņi sāk pārdomāt savu kādreiz nicinošo attieksmi pret dzīvi laukos. Tam, kurš dzīvo laukos, bads nedraud, fizisks darbs svaigā gaisā un pašu izaudzētie produkti ir pilnvērtīgas dzīves garantija. Sapnis par latgaliešu atgriešanos mājās sāk iegūt reālas aprises, un jau tagad ir iepriecinoši piemēri, kad mazā dzimtene uzņem tos, kuri atgriežas, ciešiem apskāvieniem.
Gaidīto rezonansi izraisīja decembra eseja “Balva par drosmi, par uzticību laukiem” par daudzbērnu māti, rīdzinieci Ilzi Apini, kura atdzīvina pamestu viensētu. Lasītāji iesaka jaunas adreses, un arī pats atradu stūrīti nomalē, kurā atgriezās galvaspilsētas ģimene. Pirmo reizi ar Borisu, Kristīni un Denisu satikāmies pagājušajā vasarā Šķeltovā. Ne tikai jaunas sejas, bet makšķernieku sacensību rota! Tad es iemetu āķi par tuvākas iepazīšanās tēmu, un ģimenes komandai principā iebildumu nebija. Noslēdzošajā dīķu festivālā Jaunaglonā gandrīz uzprasījos ciemos pie Smirnoviem. Makšķernieku solidaritāte – svēta lieta!
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.1
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru