Dzīvi nodzīvot – ne lauku pāriet, vēsta tautas gudrība. Bet, lai Latgales lauki ar sarežģīto reljefu un neviendabīgajām augsnēm pastāvīgi priecētu zemniekus ar labu ražu, vajadzīga ne tikai moderna tehniskā bāze un jaunākās tehnoloģijas. Galvenais ir gadu gaitā gūtā pieredze, jo graudu, rapšu un pākšaugu audzēšana ir radošs process; mainīgajos laikapstākļos zemniekam jāatrod labākais risinājums. To arī dara Zalboviču agrofirma – lielākais Latgales lauku nodokļu maksātājs, kas lielos apjomos eksportē labību, rapsi un pākšaugus uz Āzijas valstīm, Franciju, Ēģipti..
Pagāja tikai trīs mēneši, kopš apmeklēju veiksmīgos lauksaimniekus Zalbovičus Indras apkaimē, un toreiz mana vizīte noslēdzās ar rakstu “Zem savas mājas jumta”. 8. jūlijā negaidīti saņēmu ielūgumu uz z/s “Vaicuļevas”: lauksaimniecības korporācijas laukos tika rīkots Latgales seminārs par pieredzes apmaiņu labības, rapša un pākšaugu audzēšanā. To ierosināja uzņēmumi “BASF Agro Latvija” un “YARA Latvija”, kas piegādā laukiem ķimikālijas un minerālmēslus. Jaunais ir labi aizmirsts vecais, tāpēc neliela ekskursija pagātnē. Daudzus gadus bijušajā Krāslavas rajonā pieredzes apmaiņas skola bija sovhozs “Sauleskalns”, bet tagad jaunāko tehnoloģiju testēšanas un ieviešanas centrs lauksaimniecībā ir pārcēlies uz Indru. Apzinoties, ka varu sāpināt sovhozu un kolhozu speciālistus, tomēr apgalvošu: trīs gadu desmitos pēc revolucionārās pārejas no sabiedriskā īpašuma ar plānveida ekonomiku uz tirgus attiecībām ar privātā īpašuma dominēšanu Latgales lauku produktivitāte ir palielinājusies trīs līdz četras reizes! Cariskā Krievija ar zirgiem spēja piegādāt graudus pusei Eiropas, bet padomju kolektivizācijas “rītausmas” ietvaros Padomju Savienība ar pasaulē labāko melnzemi sāka importēt kviešus no Kanādas. Sapņojot par visas pasaules revolūciju, komunisma celtnieki izsaimniekoja līdz tukšiem veikalu plauktiem, rindām, taloniem, kopumā – līdz pilnīgam deficītam. Tas galvenokārt noteica mākslīgi izveidotās valsts – ar neveiksmīgu proletariāta diktatūras eksperimentu un sapņiem par gaišāku nākotni – sabrukumu.
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.29
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru