Pret vietējiem krāslaviešiem, kuru ir arvien mazāk, man ir īpaša godbijība. Viņiem, maniem novadniekiem, ir īpaša aura – uzticība dzimtajai pusei, saimniecisks tvēriens, solidaritāte un cieņa pret apkārtējo vidi. Lielākā debesu dāvana – dzīvot Latvijas Šveicē. Vai šeit maz iespējams nejust patiesu mīlestību pret labāko un mājīgāko vietu uz zemes?
Skerškāni, skerškānu salas, skerškānu smiltis… Romantiski nosaukumi, kas joprojām saviļņo. Tur mēs, pagājušā gadsimta 50.-60. gadu puikas, devāmies pārgājienos: vasarā – ar makšķerēm, rudenī – ar groziem. Neaizmirstams laiks, kad mēs tur skaitījām baravikas un apšu bekas ne tikai desmitos, bet dažreiz pat simtos! Citas sēnes mūs vispār neinteresēja, jo, lai smagos grozus aizstieptu uz pilsētu, nācās krietni papūlēties.
Ceļš uz romantiskajiem Skerškāniem veda cauri Augustovkai un Adamovas takai. Jaunības atmiņās ir pavasari, kad šeit no Daugavpils ieradās liellaivas pēc baltā māla – rūpnieciskām keramikas vajadzībām. Un pat pirms četrdesmit gadiem Krāslavā vēl iebrauca balts izklaides kuģītis – ūdens ekskursiju cienītājiem. Kopš tā laika Latvijas galvenā upe kļuvusi ļoti sekla, kādreiz tīrie krasti ar zīdaino zāli aizauguši ar kārkliem. Šajās dienās Priedainē, lai ar spiningu nokļūtu pie ūdens, nācās pārvarēt brikšņus cilvēka augumā. Aizmirstībā pavasara palu ūdeņi, kas applūdināja pat Krāslavas ielas. Diemžēl Daugava mainās mūsu acu priekšā: ūdens vairs nav tik tīrs un krasti – tik omulīgi. Upes sekluma process – bezsniega ziemu sekas. Pavasara palu ūdeņi vairs netīra gultni, kur zem bieza noguluma slāņa slēpjas laukakmeņi.
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.27
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru