Labais, kas nāk no sirds dziļumiem, vienmēr ir nenovērtējams, bet dzīvot ar mīlestību pret valsti un tās cilvēkiem – cilvēka, kurš izvirzījis mērķi palikt tautas atmiņā, augstākā sūtība.
Mēs ejam nākotnē ar skatienu, kas vērsts pagātnē, jo viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Novadpētniecības izpēte ir veltījums senčiem un patiesas mīlestības izpausme pret vienīgo zemes stūrīti, ko sauc par dzimteni. Un nekas nemazina patriotismu tik ļoti kā svešums. Neizdzēšamas nostaļģijas sāpes Aivars Arnicāns piedzīvoja savas dzīves rītausmā, kad likteņa vēji dagdānieti iemeta Afganistānas kara ellē. Svešs un nesaprotams, bet karavīra pienākums ir pildīt zvērestu un pavēles. Viņa kaujas pieredze ir tieši gads un trīs dienas. Karā kā jau karā: guvis ievainojumu, sešus mēnešus ārstējās slimnīcās Kabulā, Taškentā, Maskavā… Kad 1988. gadā atgriezās mājās, viņš iekļuva revolucionāro notikumu dziļumā. Bez ilgas domāšanas un vilcināšanās viņš kļuva par otrās frontes – tautas frontes dalībnieku. Šis saldais brīvības vārds… Kopā mēs bijām aculiecinieki sarkanbaltsarkano karogu pacelšanai Krāslavā, Dagdā, Andrupenē… Uz revolūcijas cīņas viļņiem par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu Aivars Arnicāns bija Krāslavas rajona Tautas frontes ievērojamāko notikumu dalībnieks, tika ievēlēts par delegātu TF Otrajā kongresā, piedalījās neaizmirstamajās janvāra barikādēs – dzimtenes sirdī. Trešais pārbaudījums, un nekur vīriešu raksturs tā nenorūdās kā cīņā. Un skaidra izpratne: cilvēks piedzimst par savas tautas parādnieku, un bīstamākais ienaidnieks valstij ir cilvēku vienaldzība.
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.17
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru