Katram savs priekšstats par bagātību. Žurnālista kapitāls ir neskaitāmas iepazīšanās, kuras dažkārt pāraug draudzībā. Brīvajā laikā parunāties ar šādiem cilvēkiem – gluži kā slāpes veldzēt karstā vasaras dienā ar ledainu avota ūdeni. Un, kad parādās nogurums, es steidzos pie dzīvības avota, ko sauc par laukiem.
Mana kārtējā raksta varoņi no sērijas “lauku tīrradņi” Antons un Violeta Puškeļi, ar kuriem ir draudzīgas attiecības gandrīz trīs gadu desmitus. Skaisti, spēcīgi, strādīgi, atklāti, labsirdīgi… Pieredzēju, kā saimnieki trīs reizes mainīja lauku adreses, līdz pēdīgi iesakņojās. Un pēdējās tikšanās laikā šajā pavasara dienā, kad “pat putns ligzdu nevij”, Violetas tēvs Francis Vikainis man sacīja: “Es mantojumu nodevu labās rokās, un man paveicās ar znotu, arī mazdēls ir prātīgs.”
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.14
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru