Mūsu dzīves laikā nekas tāds vēl nebija pieredzēts: pasauli pārņēmusi aizvien pieaugošo draudu – koronavīrusa epidēmijas – panika. Tā tik vēl trūka mūsu planētai, kas jau tagad sāk izjust globālo ekonomisko krīzi. Un pārsteidzoši: nesagatavotākā pasaules daļa, ko piemeklēja jaunie draudi, izrādījās Eiropa. Vēl nepaguva aprēķināt gaidāmos zaudējumus sakarā ar Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības, kad jauna nelaime klāt, kas atnākusi no Āzijas. Dzīves ritms kļuvis lēnāks..
Nemiera laikā jo īpaši gribas mieru. Jā, un laikraksts jāizdod, pienākums pret abonentiem un klientiem. Kuram tagad ir viegli? Lai iegūtu optimisma lādiņu, pievērsos nenogurdināmajiem Latgales laukiem. Pārskatot “Ezerzemes” elektroniskos arhīvus, pamanīju: tieši pirms trim gadiem es viesojos pie strādīgajiem un veiksmīgajiem zemniekiem Zalbovičiem, kur divas paaudzes veic brīnumus laukos, kas kolhozu laikos nekad nav bijuši īpaši ražīgi. Zvanu galvenajam lauku uzņēmējam Francim, kurš ilgi domāja; it kā negribētos žurnālistam atteikt, bet pavasara lauka darbi rit pilnā sparā. Zinu, kas darāms: šoreiz uzrunāju viņa laulāto Fainu, lūgdams tikai stundu ilgu sarunu pusdienu pārtraukumā. Jaunajiem Zalbovičiem obligāti jābūt klāt. Ne uzreiz, taču viņa piekrita.
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.13
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru