Pats esmu pilsētnieks, bet jau no bērnības man ir īpašas simpātijas pret Latgales laukiem. Lauku brīvība, visapkārt neaprakstāms skaistums, taču tas nav viss. Šeit, Latvijas austrumos, dzīvo neparasti cilvēki – ārkārtīgi strādīgi, izturīgi un, pats galvenais, talantīgi.
Dagdas novads – neizsmeļams daiļrades avots, kur mākslinieciskā pašdarbība nepārtraukti attīstās. Šeit pastāvīgi dzimst jauni dziedoši, dejojoši un muzikāli kolektīvi, bet skatuves veterāni arvien cenšas iepriecināt skatītājus ar jauniem priekšnesumiem, kas katram pasākumam piešķir īpašu šarmu. Īpaši patīkami: neatkarīgi no tā, vai tie ir starptautiski festivāli vai tradicionālie novadu, pagastu svētki, žurnālisti vienmēr tiek aicināti, jo vienmēr ir ko parādīt un ar ko pārsteigt. Laikraksta foto reportāžas vienmēr tiek rūpīgi glabātas katrā kultūras pavardā. Īpašs Dagdas knifs ir improvizācija. Tā arī notika pirmajā pavasara sestdienā Svariņos. Teikšu tā: Svariņi pārliecinoši pretendē uz novada lauku galvaspilsētas titulu, kur tikt ir gods ne tikai ģeogrāfiskajiem kaimiņiem, bet arī ārvalstu viesiem. Programmas nagla un pagasta vizītkarte bija un joprojām ir dejojošās dāmas – Ernas Šļahotas, kura savu dzīvi veltījusi mazās dzimtenes kalpošanai, – lolojums. Marija Micķeviča, Izglītības, kultūras un sporta nodaļas vadītāja, ļoti precīzi nosauca Svariņus par latgaliešu Sanremo.
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.11
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru