Latgale – apburoša zeme, mākslinieka otas un dzejnieka vārsmu cienīga. Pat pirms simt un divsimt gadiem vietējos neauglīgajos akmeņainajos laukos, starp augstiem pakalniem, purvainām zemienēm un krūmainiem puduriem, izdzīvot spēja vien miesā un garā spēcīgi cilvēki. Drosme, nelokāmība, uzticība dzimtajai Latgalei vienmēr izraisīja gan pārsteigumu, gan apbrīnu. Tā bija pēdējās simtgades laikā: daudzi devās peļņā uz tiem Latvijas reģioniem, kur lielāka labklājība, un pat uz galvaspilsētu, bet citi visiem spēkiem turējās savā mazajā dzimtenē. Un, lai ko arī teiktu jaunās dzīves saimnieki, zilo ezeru zeme ir izturējusi sarežģītos postpadomju laikus. No bijušajiem kolhozu un sovhozu agrārajiem centriem palikušas tikai atmiņas, no lielajiem lopkopības kompleksiem – galvenokārt drupas. Un ilgstoši cietusī Latgale nekad nav zaudējusi tik daudz cilvēku kā pagājušā gadsimta nogalē. Ciemati, ko pametuši cilvēki, izmirstošas viensētas, ar krūmiem un nezālēm aizaugušas, kādreiz auglīgas, meliorētas zemes, kas tagad pārvēršas par medību vietām, kur klīst ne tikai baltkrievu lāči, bet arī sumbri. Sirds asiņo…
Ja padomju laikos Latgale bija kā galvaspilsētas pameita, arī tagad kungi pie Saeimas stūres par hroniski nomākto reģionu atceras vien parlamenta vēlēšanu priekšvakarā. Partiju solījumi par gaišāku nākotni tiks aizmirsti tieši tajā dienā, kad jaunie varas kungi ērti iesēdīsies savos maizes krēslos un kārtējo reizi valstī skanēs Latvijas Saeimas pērle: “Kā gan mēs varējām neapsolīt…”
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.10
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru