Šī globālā sasilšana mūs tik ļoti nomocījusi, ka pat viedāki vecāka gadagājuma ļaudis nemēģina izskaidrot neatnākušās ziemas noslēpumus. Janvāra vidū – pērkona negaiss, bet retās sniega pārslas – vien pāris dienas. Starp ziemeļiem un dienvidiem lidinās gājputni, arī meža zvēriem zudis ierastais ritms. Latgalē nekad nav bijuši sumbri, bet tagad retais zvērs ir iedzīvojies Bērziņu pagastā. Ne uzreiz gadījās atrast sniegbaltu ziemas dienu braucienam, bet pagājušajā sestdienā man paveicās.
Ar Andri un Guntu iepazinos jau sen – apmēram pirms piecpadsmit gadiem, kad jaunie saimnieki Grizānos nolēma uzcelt savu kotedžu. Tālredzīgais Pēteris Mizāns, Andra tēvs, katram no trim dēliem mantojumā atstāja māju. Bet kļūt par veiksmīgu zemnieku izdevās tikai vidējam – Andrim. Pēc viņa teiktā, veiksme viņam smaida jau no jaunības: šajā pusē viņš satika savu likteni. Skaistule Gunta no Rēzeknes puses atbrauca ar draudzenēm uz kāzām, tad arī bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Pēc trim mēnešiem šeit, Grizānos, Andris un Gunta paši pieņēma apsveikumus jau kā jaunlaulātie. Saimniecībā “Jaunkalni” ne uzreiz darbi veicās, līdz parādījās perspektīvās Šarolē šķirnes gaļas govis.
Mizāni sāka ar desmit govīm, tagad to skaits jau pārsniedzis divus simtus. Pakāpeniski palielinājās arī lauksaimniecības zeme, tagad apstrādājamās zemes ir vairāk nekā piecsimt hektāri! Bioloģiskajā saimniecībā graudaugiem tiek aparti trīs desmiti hektāru labāko lauku: buļļiem uzturā ir nepieciešami lopbarības graudi, kā arī dārzeņi. Ar produkcijas tirgošanu dzīvsvarā nav problēmu. Jaunlopi tagad ir pieprasīti ne tikai mūsu republikā, bet arī tiek sūtīti nobarošanai Turcijā. Tiesa, cenas, tāpat kā laika apstākļi, ir mainīgas, tikai pagājušo gadu mūsu zemnieki uzskata par diezgan veiksmīgu.
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.7
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru