Kur aizritēja bērnība, tur arī sākas dzimtene, un patriots ir tas, kurš grūtos brīžos paliek uzticīgs savam dzimtajam novadam. Latgale kļūst arvien tukšāka, taču…
Ciemats ar gadsimtu vēsturi skaistules upes labajā krastā. Ceļš “no varjagiem uz grieķiem”, vieta, kur sākas Latvija. Tā ir patriarhālā Piedruja, klusa, gleznaina, ar divām baznīcām un modernu robežsardzes ēku. Agrāk vai vēlāk ikvienā apdzīvotā vietā piedzimst talantīgs cilvēks, kas apdzied savas mazās dzimtenes skaistumu. Pierobežas ciemata četrsimtās gadadienas svinībās patīkami pārsteidza Edītes Lukšas fotoizstāde, jauniete savu dzimto Piedruju skatīja ar apbrīnu. Visi gadalaiki, četras simtdaļas darbu. Radošā debija – pirms pusotra gada, bet šīs rudens dienas ir turpinājums Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā. Ik izstādes autors sapņo par krietnu pulku skatītāju, bet pils komplekss pat vēlā rudenī turpina piesaistīt tūristus no tuvām un tālām pilsētām. Šajā sakrālajā vecajā stūrītī, Tūrisma informācijas centrā, burvīgā Edīte ir atradusi savu aicinājumu. Pēc viņas domām, laime – darbs cilvēku vidū, cilvēkam.
Viņa lieliski pārzina savas dzimtas vēsturi. Vecvecvecāki apmetās Piedrujas apkaimē, vēlāk vecvecāki uzcēla māju ciematā pie Daugavas. Šeit ir Edītes pirmā skola, pēc tam ģimnāzija, Daugavpils Universitāte. Savā dzimtajā skolā viņa mācīja angļu valodu, žēl, ka izglītības iestādes vēsture ir beigusies… Pēc maģistra grāda iegūšanas Edīte turpināja skolotājas darbu Indrā un Krāslavā, pēc tam atkārtoti iestājās universitātē – Izglītības un vadības fakultātē. Otrais augstākās izglītības diploms palīdzēja mainīt nodarbošanos. Tagad viņa ir tūrisma speciāliste un amatu savienošanas kārtībā – Krāslavas pamatskolas skolotāja. Vārdu sakot, Edīte Lukša ir jauna tipa inteliģences pārstāve ar daudzpusīgām interesēm. Ar izteiktu radošumu: viņa dzied gan skolotāju korī “Nova”, gan populārajā ansamblī “Noktirne”. Izmēģināja savus spēkus keramikā pie Valda un Olgas Pauliņiem – arī izdevās!
Profesionālu fotokameru “Canon” iegādājās pirms septiņiem gadiem, un tā arī aizsākās rūpīga Piedrujas vērošana. Kad satraucās sirds, spieda pogu. Kadrs pēc kadra, un krājās digitāla kolekcija. Viens ir pārbaudīt fotogrāfiju monitorā, pavisam cits – izlikt darbu rāmī visu apskatei. Pirmā reize izrādījās visai veiksmīga, un pamazām Edīte no ainavām pievērsās novadnieku sejām. Bērni ir vislabākie pozētāji, un pirmā portretu galerija vietējā bibliotēkā izpelnījās uzmundrinošu skatītāju reakciju. Vēl svarīgāk, ka fotogrāfija sāka arvien vairāk aizraut autori, bet, lai attīstītu meistarību, ir jānodarbojas ar teoriju, jāapmeklē izstādes, kas Edītei arī izdodas.
Pašlaik aizņemtā jauniete dzīvo Krāslavā un godīgi atzīst – sirds vai pušu plīst. Pilsēta ar maģisko auru pamazām kļūst par otro dzimteni, bet, kad gadās brīva dieniņa, Edīte ar prieku dodas uz Piedruju, kur dzīvo radi, draugi. Un kur ir neaizmirstamas bērnības un jaunības atmiņas – ikkatrā mīļā ciema stūrītī. Ar to arī sākas ceļš uz mākslas pasauli.
Mīlam savu dzimto zemi, jo tā ir vienīgā visā pasaulē… Kad ir iedvesmas avots, noteikti būs radošas veiksmes. Tagad Edīte aizrautīgi izstrādā tūrisma velomaršrutu gar robežu, protams, ar pieturu Piedrujā.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru