Veiksmīgi pabeidzis Rīgas Valsts tehnikumu, saņēmis savu godīgi nopelnīto autovadītāja apliecību, ģimenes un draugu lokā kārtīgi nosvinējis visus svētkus, paliku viens. Viens ar savām pārdomām par nākotni. Studēt tālāk un apgūt kaut ko jaunu vai sākt strādāt un atlikt mācības uz vēlāku laiku?
Ilgi domājot, izvēlējos sākumā doties darba gaitās. Pamudināja vēlme pašam pelnīt iztiku un laika gaitā atļauties arī jaunu dzīvesvietu, kuru varētu saukt par mājām. Vēlējos dzīvot viens un būt neatkarīgs. Tad, kad būšu nopelnījis mājai un uzkrājis starta kapitālu, ar kura palīdzību varētu nesatraukties par studiju maksu, varētu uzsākt mācības augstskolā. Turpmākais stāsts būs par darbu Rīgā. Konfidencialitātes dēļ visi darbinieku vārdi tiks mainīti pret man vēlamiem pseidonīmiem.
Mans labākais draugs strādā vienā no Latvijas uzņēmumiem Rīgā, samērā lielā kompānijā, kuru viņš man ieteica kā potenciālo darbavietu. Nevis tāpēc, ka tur ir lielas algas, bet tāpēc, ka šis uzņēmums norīko darbiniekus komandējumos uz Zviedriju, kur var nopelnīt ļoti labu naudu. Sākumā jānostrādā Latvijā vismaz vienu mēnesi, lai iepazītu darba specifiku, un tad jau var cerēt, ka sūtīs uz Zviedriju pakaļ lielajam “piķim”. Draugs aizlika par mani pāris labus vārdus, un jau drīzumā saņēmu uzaicinājumu uz pārrunām. Šī bija pirmā reize, kad es pats vadīju mašīnu no Krāslavas uz Rīgu. Gribu pateikt atsevišķu paldies autoservisam “Satelīts-L”, kur es pusgadu apguvu praktiskās zināšanas, mācoties tehnikumā, kā arī manam draugam Edgaram Balulim, kurš ieteica man šo prakses vietu. Iepazinos ar daudziem foršiem auto speciālistiem. Pateicoties viņiem, mana sirdsmīļā mašīnīte tika sagatavota tehniskajai apskatei ātri un kvalitatīvi. Jums vajadzētu redzēt tehniskās apskates personāla sejas, kad viņi, tikko izsnieguši man pagaidu atļauju, jau pēc 20 minūtēm bija spiesti izsniegt pilnu tehnisko apskati uz gadu. “Satelīta-L” puiši māk strādāt, to es sapratu. katram Formula 1 sportistam novēlu tik zinošus un talantīgus mehāniķus
Bet nenovērsīsimies no tēmas – es veiksmīgi tiku līdz Rīgai bez jebkādām auto ķibelēm un starpgadījumiem uz ceļa. Gulējis tikai trīs stundas un nobraucis vēl kādas četras, es noguris un uztraucies, bet ar lielām cerībām ierados pie savas nākamās darba vietas šefa Gunvalda. Tur mani sagaidīja ļoti izskatīga sekretāre. Viņa bija slaida blondīne, garāka par mani un ar apburošu smaidu. Sauca viņu Kira. Man piedāvāja apsēsties un pagaidīt priekšnieku. Gandrīz aizmidzis uz neērtā krēsla, nemaz nepamanīju, kā ienāca šefs, kurš man pat nepievērsa uzmanību. Vai vismaz man tā likās. Tikai tad, kad viņš apsēdās man pretī un parakstīja kaut kādas iepriekš neizlasītas lapas, kuras izvilka no savas mapes, viņš beidzot pievērsa man uzmanību.
Aleksandrs KOVAĻOVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.10
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru