Skolotāja darbs ir ne tikai profesija, galvenokārt – aicinājums. Būt skolotājam – tā ir liela atbildība, jo bērns savu patstāvīgo dzīvi sāk tieši skolā. Bieži vien pirmās atmiņas par skolas dzīvi saistās ar skolotāju. Skolotāja Inna Sevostjanova piekrita pastāstīt par savu pieredzi darbā ar bērniem. Viņas pedagoģiskā darbība sākās 1989. gadā. Tagad Inna strādā Krāslavas grāfu Plāteru v. n. Poļu skolā.
– Katrs skolotājs savulaik ir bijis bērns. Pastāstiet par savu bērnību. Kāda skolniece Jūs bijāt?
– Sākšu ar to, ka man bērnībā ļoti patika spēlēt skolu. Atceros, kā mēs ar bērniem pulcējāmies pagalmā un spēlējām skolu. Tā sanāca, ka es vienmēr biju skolotāja. Kad mūsu spēlei pievienojās vēl viens zēns, tad viņš bija skolotājs. Tā mēs arī dzīvē kļuvām par skolotājiem: es par sākumskolas skolotāju, viņš par sporta skolotāju.
Karīna BIRUĻE
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.26
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru