Mīļā Latgale… No visiem trim novadiem, kur lasa “Ezerzemi”, Šķaune ir no Rīgas tālākais ģeogrāfiskais punkts. Latvijas zemes mala. Ceļš līdz Dagdas administratīvajam centram ir tāls, bet vēl tālāk līdz lielākām pilsētām – Krāslavu un Rēzekni. Kad šādi attālumi, ir grūti rēķināties ar ienesīgu lauku biznesu. Rezultātā pēdējo desmitgažu laikā pierobežas pusē strauji samazinājies iedzīvotāju skaits. Par laimi, vēl ir drosmīgi vietējie uzņēmēji, kuriem vārds “patriotisms” kaut ko nozīmē. Savukārt mūsu laikraksts, neskatoties uz visām grūtībām, mērķtiecīgi turpina atbalstīt mūsu dzimtenes tālāko nostūru iedzīvotājus.
Labprāt pieņemu ielūgumus uz novada zemnieku noslēguma pasākumiem, kur daudzus pazīstu. Kad vien tas iespējams, es cenšos uzsākt vismaz īsu sarunu ar nepazīstamiem cilvēkiem, tā notika arī Dagdā. Mani jaunie paziņas ir Rita un Aivars Reči, zemnieki no Šķaunes pagasta. Vietējie iedzīvotāji, kas specializējas piena lopkopībā. Interesanti, ka ģimenes pavarda sargātāja jau ceturtdaļu gadsimta strādā par piena savācēju. Šeit arī radās profesionālā ziņkārība: žurnālista darba gadu laikā vēl nekad nebija sanācis rakstīt par šo grūto profesiju. Tā ir patiesi smaga: agra celšanās, neizbrienami ceļi sniegā un slapjdraņķī, smagās kannas… Un kurš gan labāk zina lauku sētas dzīvi kā piena savācējs? Bez mazākās vilcināšanās svinīgajā gaisotnē pasniedzu Rečiem mūsu tradicionālo balvu, gada abonementu – par uzticību mazajai dzimtenei. Atbildē izskan uzaicinājums viņus apmeklēt. Jau sen sapņoju uzrakstīt rakstu “Laimīgi cilvēki”, un nu ir šāda iespēja. Šķiet, ka liktenis mūs saveda kopā.
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.44
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru