Šajā satraucošajā laikā, kad pandēmija ar baiļu un neparedzamības vīrusu liek visiem saspringt, mēs arvien biežāk domājam par savu attieksmi pret apkārtējo vidi.
Daba – otrs radītājs pēc Visaugstākā, un gadsimtiem ilgi mēs no tās mācāmies mērķtiecību. Mātei Dabai ir tīra, bet ievainojama sirds, un par tās tūkstoš gadu seno likumu neievērošanu cilvēce maksā ar piesārņotu atmosfēru, miljoniem hektāru auglīgas zemes zaudēšanu, bet miljoniem tonnu sadzīves atkritumu rada draudus pat pasaules okeānam. Mums paveicies dzīvot lieliskā valstī: postošās viesuļvētras un zemestrīces iet garām mūsu mazajai Latvijai, arī plūdi ir palikuši tālā pagātnē, un mēs elpojam tīru gaisu. Jo Zemes plaušas ir apstādījumi! Saskaņā ar Eurostat datiem Latvijas Republika ir piektajā vietā Eiropas Savienības zaļāko valstu vidū, aiz Somijas, Zviedrijas, Slovēnijas un Igaunijas. Vairāk nekā pusi mūsu valsts teritorijas, kas ir trīs miljoni hektāru, aizņem mežs. Vērtīgākās skujkoku sugas – priede un egle – aizņem 52%, dabiskie bērzu meži un mākslīgie stādījumi – 30%, kam seko baltalksnis, apse un melnalksnis. Un nav mazsvarīgi: gadu gaitā neizmantotās lauksaimniecības zemes dēļ meža platība palielinās. Rezultātā meža nozare ir ārkārtīgi svarīga valsts ekonomiskajā attīstībā. Eksporta īpatsvars gadu gaitā pieaug, 2018. gadā naudas izteiksmē tas sasniedza 2,6 miljardus eiro, kas ir par 17% vairāk nekā gadu iepriekš.
Dabas, tostarp meža tēma, tiek pastāvīgi aprakstīta laikraksta “Ezerzeme” lappusēs. Veiksmīga sadarbība mums izveidojusies ar diplomēto mežsaimniecības inženieri Robertu Kuzņereviču, un karantīnas apstākļos es centos pieteikties intervijai.
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.22
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru