Dzimtene, tuvi cilvēki un katrs stūrītis, kas pazīstams no bērnības. Kas liek cilvēkam doties labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm? Vai varbūt ne labākas dzīves, bet vienkārši iespējas strādāt un dzīvot cienīgi citā valstī, jo mājās tas neizdevās. Skeptiķi, protams, pārmet, ka vajadzēja tepat, uz vietas, labāk pacensties…
Nesen man bija iespēja iepazīties ar Pēteri Bušmu. Pieļauju, ka daži Krāslavas iedzīvotāji varētu būt pazīstami ar šo cilvēku. Pēteris dzīvo un strādā Londonā jau vairāk nekā 15 gadus, bet laiku pa laikam viņš ierodas, lai apciemotu savu dzimto zemi un draugus, kuri dzīvo šeit.
Pēteris mācījās Krāslavas 2. vidusskolā, saņēma diplomu Lauksaimniecības akadēmijā, pēc tam strādāja par agronomu Ļeņina vārdā nosauktajā kolhozā aiz Dvinas, kā tolaik krieviski sauca Daugavu. “Viss gāja savu ceļu, līdz sākās “perestroika”. Kolhozs sabruka. Ko darīt? Pateicoties labām attiecībām ar vietējiem vecāka gadagājuma cilvēkiem, mēs ar mammu sākām dzīvot saimniecībā ar 20 hektāriem zemes. Tolaik mums bija dažādi mājdzīvnieki: govs, teļš, divas cūkas, 10-15 aitas, truši un zosis. Protams, bija jāstrādā.
[…]
Jeļena AVSJUKEVIČA
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.40
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru