Teiciens “Makšķernieks pa gabalu redz makšķernieku” pilnībā attiecas arī uz fotogrāfiem. Cilvēkus ar fotoaparātiem rokās gluži kā ar magnētu piesaista vienu pie otra. Iepazīšanās notiek zibenīgi, pietiek vien nosaukt vārdu. Tas notiek pastāvīgi: kopīgu interešu iespaidā pat pilnīgi nejaušam sarunbiedram ar neparastu vieglumu tiek atklāti personīgā drošuma noslēpumi. Vārdu sakot – fotogrāfu brālība.
Ar aizrautības spārniem
Tagad katram otrajam rokās ir fotokamera vai mobilais telefons ar visuredzošu logu. Manā jaunībā pat visvienkāršākā “Smena” četrpadsmit rubļu vērtībā ne katrā ģimenē bija piepildāms sapnis. Man neticami paveicās: vienkārša fotokamera man tika laimīgajā loterijas biļetē. Ģimenes sapulcē (paņemt naudu, kuras vienmēr trūkst, vai “Smenu”?) izšķirošo vārdu teica māte. Ar to viss arī sākās!
Ceļš līdz pirmajai fotogrāfijai veda cauri fotolaboratorijai. Tās bija neaprakstāmas istabas pārvērtības naktī, tajā mēs dzīvojām piecatā. Sarežģīts ķīmisks process, pats uz visu mūžu iegaumēju mirkli, kad romantiskā sarkanu staru mirdzumā vanniņā ar attīstīšanas šķidrumu uz tīras fotopapīra lapas parādījās cilvēka aprises. Tā bija maģija, kas neizzuda visu dzīvi.
Ar Viktoru Kalnišu esmu pazīstams vairāk kā četrdesmit gadus. Mums ir daudz kopīga, bet galvenais – abu bērnība Krāslavā. Ar prāmja pārceltuvi, ar laivu katrā Priedaines ģimenē, ar tīriem Daugavas krastiem un zelta pludmalēm. Vai tad var izgaist senās atmiņas par simtiem vasaras atpūtnieku no Pēterburgas, Maskavas, Murmanskas… Pilsētas ieliņās vasarā kļuva šauri. Neaizmirstams laiks – tas ir arī mūsu dziesmotais parks, kur katru mēnesi notika vasaras pasākumi un Līgo svētki ar uguns lāpām stabu galos gada visīsākajā naktī. Pat uz salas pilsētas robežās! Un vēl – sirdi plosošas melodijas estrādes orķestra izpildījumā, kad deju placī zem senajām liepām pulcējās teju puse pilsētas. Un skolas pārgājieni gar Daugavas krastiem…
Viss reiz beidzas, bet mūsu atmiņās saglabājas visvērtīgākais un dārgākais. Un fotogrāfijas – vispatiesākās vēstures liecības! Tas mūs arī vieno. Laiku pa laikam satiekamies, sarunājamies un pastrīdamies. Pasaule nemanot ir sadalījusies starp balto un melno. Katram ir savs redzējums, bet taisnība viena. Pasaules pretrunu plūsmā ir aizvien grūtāk palikt pašam par sevi, un ne katram ir vēlme runāt atklāti. Ne naudā ir laime, bet gan labestībā. Iemīlu tuvinieku…
Jubilāre Krāslava – tas ir īpašs iemesls, lai atskatītos un pārdomātu. Mēs lieliski atceramies savu pilsētu, kurā bija divtik vairāk iedzīvotāju. Par to runājām arī nesenās tikšanās laikā pie Karņicka pieminekļa. Tā ir sakrāla vieta, kas apliecina mūsu pilsētas vēstures nozīmīgumu. Tas ir saudzīgi saglabāts, par to milzīga pateicība nesavtīgajiem novadniekiem. Kā arī Krāslavas Vēstures un mākslas muzejam, kurā neesam palaiduši garam nevienu pasākumu. Kopīgās vēstures glabātava, palīdzam kā varam…
Divi ceļi, divi virzieni…
Man foto žurnālistika kļuva par dzīves jēgu, vēstures skolotājam Viktoram savas veidotās fotogrāfijas vienmēr ir palīdzējušas papildināt mācību procesu. Tā bija gan Piedrujā, gan Kalniešos un Krāslavā, kur viņš mācīja skolās un tehnikumā. Talantīgais novadpētnieks uz savu bērnības šūpuli raugās kā uz Latvijas pērli un unikālu stūrīti Eiropas Savienībā.
Viņš atzīst, ka, gadiem ejot, laiks skrien ātrāk, bet ieceru ļoti daudz. Ir laimīgs par to, ka ar fotografēšanu aizraujas prātīgi. Aparatūra – tas ir vairāk kā dārgs prieks, bet mans paziņa ir iemanījies novecojušus objektīvus iegādāties par saprātīgu cenu un pielāgot tos mūsdienu kamerai. Viņam viss izdevās, tagad arī pats viņu par šo to apskaužu. Viktors galu galā deva priekšroku Canon fotoaparātam, savukārt es esmu uzticīgs Nikon tehnikai, kas ir profesionālu avīžnieku fotokamera. Mūs atšķir vien radošās darbības veids: pats nespēju pretoties vilinājumam veidot personālizstādes, bet Viktors arvien dziļāk iedziļinās novadpētniecības noslēpumos. Uzskata, ka savākto fotogrāfiju par laika posmu no pagājušā gadsimta sākuma un vidus vēl ir maz, tās ir nenovērtējams pilsētas vēstures avots. Viņš ģimenes albumos meklē svarīgus foto dokumentus, šī iemesla pēc ir apguvis mūsdienu tehnoloģijas un spēj atjaunot laika zoba skartās fotogrāfijas. Mūs jau sen ir satuvinājusi arī ciešā sadarbība ar muzeju. Reiz viņš pateica šādus vārdus: “Katrs no mums ir dzīvs vēsturisku notikumu aculiecinieks, to vērtība ar laiku tikai palielinās.” Tā ir tiesa: mēs dodamies nākotnē, atskatoties uz pagātni. Ar aizrautīgo cilvēku bieži tiekos dažādos pasākumos Krāslavā, bet viņam ar vietējiem pasākumiem nepietiek. Šogad ar fotoaparātu rokās paguvis būt muzeju nakts pasākumos Daugavpilī, apmeklēja interesanto retro izstādu Inženieru arsenālā, festivālu “Augšdaugava” Slutišķos. Personīga klātbūtne vēsturiskos mirkļos, kas nekad neatkārtosies, bet saglabāsies foto atmiņās. Un ne vienmēr ir jāsteidzas publicēt.
Viktora milzīgajā fotogrāfiju krājumā dominē divas tēmas – Krāslava un Daugava. Visu mūžu nodzīvojis Priedainē, viņš priecājas, kad iedvesmas brīžos atrod neatkārtojamus pilsētas un upes kadrus, tās krastos aizvadīta bērnība. Mākslas sakas ar izbrīnu. Šī prasme viņam piemīt, un es nemaz nešaubos, ka reiz pienāks mirklis, kad Viktors Kalnišs mani uzaicinās uz savu personālizstādi.
Dāma ar fotoaparātu
Tā ir liela veiksme – dzīvot ar neizsīkstošu azartu. Jau kuru reizi apgalvoju, ka pilsētiņa, trāpīgi saukta par Otro Šveici, ir mākslinieku, literātu, muzikantu, amatnieku šūpulis. Ir nedaudz skumji, ka laikā, kad fotoaparāti ir plaši pieejami, vietējie fotogrāfi ieņem tuvu ne līderpozīciju pilsētas mākslas procesos. Manā atmiņā tiek saudzīgi glabātas atmiņas par auglīgo sadarbību starp Krāslavas un Ogres fotogrāfiem. Notika apmaiņa ar fotoizstādēm, rīkoti neaizmirstami foto svētki. No visas sirds novēlu mūsu fotoklubam “Zibsnis” otro elpu!
Cilvēks ar fotoaparātu rokās ir jauno laiku iezīme. Kad iedvesmas valstībā redzu skaistā dzimuma pārstāvi, spiežot fotoaparāta pogu, steidzos apturēt skaisto mirkli. Manā foto arhīvā ir desmitiem līdzīgu fotogrāfiju. Nedaudz skumji, ka pilsētas jubilejas svinības notiek bez lielās novada amatierfotogrāfu saimes līdzdalības. Nākas pašam aizpildīt radošo nišu, kas uz brīdi palikusi tukša, turklāt mani draugi muzejā ir raduši iespēju sarūpēt izstāžu zāli… Godīgi atzīšos: uztraucos, kā nekad. Desmitā personālizstāde Latvijā un Lietuvā, nav tiesību pazemināt jau radīto līmeni. Gadi ir ātri aizritējuši, bet vēl nav vakars…
Kalpošana mūsu Krāslavai – tā ir ne tikai dāvana no augšās, bet arī milzīga atbildība. Uz tikšanos augustā!
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru