Vairākas reizes, braucot garām bijušajam stacijas veikalam, sapratu, ka pašlaik tā vietā atrodas neliela ražotne. Varēja ar neapbruņotu aci redzēt betona izstrādājumus. Ziņkāri radīja sarežģītas mazās arhitektūras formas – slēdzenes, zābaki un citas dīvainības. Mazais bizness ir iemīļota mūsu avīzes tēma, taču visam savs laiks.
Paldies mūsu lasītājai Irēnai Neverovskai, kura atsaucās redakcijas lūgumam: “Sagatavošu Ēriku tikšanās brīdim ar žurnālistu. Pirmkārt, sen ir pelnījis sabiedrības uzmanību, otrkārt, visu ir sasniedzis pats. Nav iemesla kautrēties!”
Noteiktajā rīta stundā, bikli ienākdams privātīpašumā, uzreiz sāku brīnīties. Saimnieks, Ēriks Lisenoks, ir mūsu vietējais krāslavietis. Ļoti labi pazīstu viņa māti, arī ar viņu sen sveicināmies satiekoties. Savu viensētu ir lieliski paslēpis, no ceļa skatoties, pat neiedomāsies, ka pavisam blakus roku darba skaistums. Ne vienkārši privātīpašums, bet īsta pasaka. Bez pārspīlētas greznības, bet visur jūtama izcila gaume un vides harmonija ar parastām ēkām. Dzīvojamā māja – pievilcīga no ārpuses un mājīga iekšpusē. Laba pirtiņa ar nojumi, bērnu laukums ar šūpolēm un batutu, nodošanai tiek gatavota vasarnīciņa, kuru saimnieks pus pa jokam nosauca par viesu namu draugiem un radiem.
Edīte un Ēriks Lisenoki ir ļoti viesmīlīgi cilvēki, bet gribētāju apmeklēt skaisto īpašumu ir vairāk nekā pietiekami. Laba gaume ir likumsakarīga – ģimenē ir trīs mākslinieki, un katrs no viņiem jau “pielicis” savas talantīgās rokas personīgā īpašuma rotāšanā.
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 61 (11.08.2017.)
0 komentāru