Draugi pastāstīja “Ezerzemei” – Pārdaugavas Šlapiniem februārī briljanta kāzas. Tikai retajiem laimes lutekļiem izdodas sagaidīt šo brīdi. Dzīvi nodzīvot nav tas pats, kas lauku pāriet.
Šo strādīgo ģimeni pazīstu jau sen, šoreiz lūgumam apmeklēt redakciju atsaucās Janīnas kundze. Jau neskaitāmas reizes viņas laulātā, Mečislava kunga, portreti rotājuši laikraksta lappuses, saskaitīt nav iespējams. Nebija viņam līdzīgu kolhozā aiz upes, viņš saņēma augstus valdības apbalvojumus. Patiešām īsts zemkopis-mehanizators. Par tādiem cilvēkiem saka: zelta rokas, īsts dvēseles cilvēks. Visu dzīvi ievēroja savu principu: vispirms palīdzi kaimiņam, savējo gan jau pagūsi pēc tam. Tas arī sniedza laimes sajūtu.
Pēc mana lūguma Janīnas kundze atnesa sešdesmit gadu senas kāzu bildes. It kā nemaz tas nebija tik sen, taču darbos un mūžīgajās sadzīves rūpēs gadi aizlidoja kā putni. Un, atskatoties atpakaļ, mana sarunu biedrene ar lepnumu saka: “Esam nodzīvojuši labu dzīvi, daudz strādājuši, tāpēc arī nekad nepazinām trūkumu. Mūsu galvenā bagātība ir meita Inna, dēls Jevgēnijs, 6 mazbērni un 8 mazmazbērni. Tādi tagad laiki pienākuši, ka septiņi mazmazbērni dzīvo ārzemēs, taču Latvijas radus neaizmirst. Vienmēr gaidām dārgos ciemiņus. Un cik skaistas kāzas bija ārzemēs dzīvojošajam mazdēlam Ruslanam! Viņi ar Liānu laulājās baznīcā, bet reģistrācijas ceremonija notika pie grāfu Plāteru pils. Skaistums, bagātība , mūsu jaunības gados viss bija
citādi…”
Aleksejs Gončarovs
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 13 (13.02.2018.)
0 komentāru