Ziņas: Sergejs Karobeško, 47 gadi (pēc mēneša apritēs 48), dzimis Rīgā, tur arī strādājis kapitālisma plašumos (bija uzņēmējs, nodarbojās ar automašīnu, tālruņu, nekustamā īpašuma u.c. tirdzniecību). Pirms pieciem gadiem pameta visus darbus galvaspilsētā, nopirka māju ar nelielu zemes gabalu 25 kilometrus no Krāslavas un pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi. Nesmēķē, nelieto alkoholu, neēd gaļu. Aizraujas ar cilvēka garīgās pasaules izpēti, ievēro veselīgu dzīvesveidu. Dzīvo viens.
Pirmo reizi Sergeju ieraudzīju pilsētas parkā ugunīgās performances laikā. Viņš kopā ar meksikāni Ulisu un mūsu Aigu Kruti nodrošināja uguns skulptūras muzikālo pavadījumu (bungas un didžeridū (Austrālijas aborigēnu garīgais instruments)). Jau tad man gribējās uzzināt vairāk par šo cilvēku, jo biju uzzinājis, ka didžeridū viņš izgatavojis pats… Laimīga sagadīšanās atveda Sergeju uz redakciju, kur mēs arī vienojāmies par tikšanos un interviju. 2. augustā plkst. 15.00 es atrados pie nelielas, bet skaistas mājas, netālu no ceļa. Saimnieks mani sagaidīja, bēdādamies, ka laika apstākļu dēļ nevar iekurināt ugunskuru, pie kura viņš arī vēlējās runāt. Iegājām mājās, Sergejs uzlika tējkannu, un sākās saruna… Jautājumus uzdot man praktiski nenācās…
– Es pēkšņi sajutu, ka, dzīvodams Rīgā, zaudēju sevi. Man lipa klāt viss negatīvais… Aizbraucu, lai mēģinātu sākt dzīvi no baltas lapas. Šeit netālu ir ezers, nopirku nedaudz zemes gar ezeru, gribu uzbūvēt dažas tūristu mājiņas. Tiesa, pagaidām vēl viss stāv uz vietas. Viss atkarīgs no finansēm. Skatīsimies… Es tagad neko neplānoju, viss, kas man vajadzīgs, atnāks pats. Agrāk es darīju visu, pielikdams pūles, pārvarēdams šķēršļus, tagad nē. Ja lieta “neiet”, tātad nav mana.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 60 (08.08.2017.)
0 komentāru