Laika pulkstenis, kas ieslēgts piedzimšanas stundā, nežēlīgi skaita gadus. Katram savs liktenis… Un kādu dienu brieduma gados pēkšņi saproti: esi kļuvis par laimīgu liecinieku divu vai triju paaudžu dzīves ceļam. Tajā arī ir žurnālista smagā likteņa galvenais prieks.
Šajā mājīgajā krastā pirmo reizi viesojos apmēram pirms divdesmit gadiem. Vērīgi sekojot tūrisma uzņēmējdarbības attīstībai, atgriezos šeit atkal un atkal. Bet pēdējo septiņu gadu laikā, kad Latvijā viesu nami auga kā sēnes pēc lietus, gandrīz aizmirsu par zemeņu krastiem. Un tikai pagājušajā vasarā Anita pēkšņi piezvanīja pati: «Ir tēma, dēls aizstāvēja bakalaura darbu par floru un faunu Geranimovas-Ilzas ezerā. Gaidām ciemos.» Atklāšu noslēpumu: «Ezerzeme» pastāvīgi saņem līdzīgus uzaicinājumus, taču darbu, problēmu un svētku notikumu virpulī mūsu kolektīvs, kas cīņā par izdzīvošanu sarucis līdz minimumam, ne vienmēr spēj visus pieņemt. Labāk vēlāk nekā nekad. Un tagad karantīnas ierobežojumu laikā es zvanu un dzirdu draudzīgu: «Gaidām rīt no rīta, gandrīz visa ģimene būs mājās.»
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.21
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru