Neatvairāmi drīz tuvojas 12. klases eksāmeni. Un pēc tam noteikti būs priecīgs izlaidums un… jauna dzīve. Kāda tā būs, to vēl neviens nezina. Bet gandrīz visi ir pārliecināti, ka tā nebūs šeit, ne savā dzimtajā novadā vai pilsētā. Kurš gan var noliegt, ka vairākums jauniešu, kuri beidz vidusskolu, savu dzimto pilsētu neuzskata par laimīgas un pārtikušas dzīves vietu. Skolotāju ieteikumi jau sen vairs nav autoritatīvi un pārliecinoši, un arvien vairāk kļūst to cilvēku, kuri mūs pārliecina, ka laime atrodama tikai tālās zemēs…
7. maijā Krāslavas vidusskolā “Varavīksne” tika īstenots miniprojekts, kura nosaukums “Ceļamaize” runā pats par sevi. Absolventiem pirms liktenīgu lēmumu pieņemšanas ir derīgi tikties ar tiem, kuri viņus nepārliecinās par nepieciešamību bēgt no dzimtajām vietām uz tālām zemēm, laimīgas dzīves labad.
Pastaiga pa pilsētu sākās ar viesošanos Krāslavas novada pašvaldībā, ar tikšanos ar vietējās varas vadītāju Gunāru Upenieku. Pašvaldības priekšsēdētājs aprunājās ar topošajiem absolventiem, pastāstīja par tām iespējām, kādas ir jaunajiem speciālistiem deficīta specialitātēs, par iespēju iegūt profesionālo izglītību uz pašvaldības rēķina un iegūt garantētu darbavietu ar labu atalgojumu, realizēt sevi dzimtajā novadā.
Otro vizīti “maizes projekta” dalībnieki veltīja Krāslavas Svētā Ludviga Romas katoļu draudzes prāvestam Eduardam Voroņeckim. Priesteris runāja par neatlaidību un centību, par sava aicinājuma izvēles svarīgumu. Viņš vērsa savu viesu uzmanību, ka dievnamam nepieciešama restaurācija, bet restauratoru Latvijā ir nepieļaujami maz, par to, ka tādas profesijas kā atslēdznieks, virpotājs, metinātājs, grāmatvedis, inženieris jau sen ir kļuvušas par deficītu mūsu valstī. Bet ekonomistu un juristu mums ir daudz vairāk, nekā nepieciešams… Priesteris runāja par nepieciešamību mācīties svešvalodas, par piesardzību izmantot internetu kā informācijas avotu, par to, cik svarīga ir saskarsme ar apkārtējiem un zinošiem cilvēkiem.
Pēdējā pietura pastaigā pa Krāslavu bija podniecības darbnīca, kas atrodas Krāslavas Amatniecības centrā. Te skolas “Varavīksne” izlaiduma klases skolēni sevi “iemūžināja” (ierakstīja savus vārdus) uz māla vāzes, kuru viņiem izveidoja keramiķis Valdis Pauliņš.
Projekta noslēgumā bija kopīga tējas dzeršana Amatniecības centrā un redzētā un dzirdētā apspriešana.
Atvadoties no manis, priesteris Eduards dalījās ar ļoti svarīgu domu: “No mūsu puses būtu naivi domāt, ka absolventi tagad padomās un paliks dzimtajā novadā. Bet “graudus” mēs “iesējām” tāpēc ir cerība sagaidīt “asnus”, kas varētu parādīties gan pēc gada, gan pēc pieciem gadiem”…
Projekts ir pabeigts. Vai tas spēs novērst jauniešu masveida aizbraukšanu no mūsu novada? Neesmu pārliecināts. Bet… Pa pilienam akmeni var sadrupināt. Uz to arī ceram.
Andrejs JAKUBOVSKIS
Autora foto
0 komentāru