Ir lietas, kas zied reiz gadā, bet paliek sirdī uz mūžu. Ceriņi. Tie ne tikai izplaukst, tie uzplaukst kā atmiņas. Smarža, kas kā vilnis pāri laikam aiznes bērnības pagalma smieklus, baltas blūzītes pavasara svētkos, pirmo biklo rokas pieskārienu zem ziedoša krūma, un mammas plaukstu, kas pieliek zarus klāt vaigiem.
Šogad pavasaris ir citāds. Dīvains. Maijs vēl nav beidzies, bet daba jau kā aizelsusies — viss saziedēja gandrīz vienā elpas vilcienā. Tikko vēl dzestras rītausmas, un nu jau ievas vīst, ābeles un bumbieres rotājas kāzu kleitās, kastaņas izliecas kā sveces, ceriņi zied visā krāšņumā, un pat jasmīni jau sāk riest pumpurus. Pavasaris, šķiet, nepacietīgs — kā cilvēks, kurš ilgi klusējis, un tagad izrunā visu uzreiz.
Un mēs, cilvēki — šogad klusējam. Ne tāpēc, ka aizmirstam. Bet tāpēc, ka reizēm arī svētkiem vajag atelpu. Ir gadi, kad klusums kļūst par cieņu. Par iespēju apstāties, atskatīties un ļaut tradīcijai kā sēklai iegrimt zemē, lai vēlāk uzplauktu vēl varenāk.
Ceriņu svētki – tas nebija tikai par ziediem. Tas bija par kopā būšanu. Par mūžīgu pavasari, ko izauklējam sevī, pat ziemā.
Šogad mēs ceriņiem dziedam bez fanfārēm, bet ar sirdi. Bez svētku trokšņa, bet ar cieņu. Bez skatuves, bet ar dārzu, kur klusībā zied vissvarīgākais — atmiņa. Varbūt tieši tagad ceriņi mūs vairāk uzrunā — bez vārdiem, bez afišām, vienkārši — esot.
Ceriņi neapvainojas. Viņi saprot. Viņi vienmēr atgriežas.
Un mēs — arī.
Edīte SAVIČA-STOLA, Kombuļu Tautas nama pasākumu organizatore
Autores foto
0 komentāru