27. aprīlī Krāslavas kultūras namā notika Latgales amatierteātru saiets. Programmā tika izsludināti pieci kolektīvi: “Apinis” no Rēzeknes novada Gaigalavas, “Teicis” no Varakļānu novada Murmastienes, “Eu!” no Preiļu novada Smelteriem, Augšdaugavas novada Dvietes “Nebēdnieki” un “Nu kū, laižam!” no Krāslavas novada Šķeltovas. Krāslavas amatierteātra “Smalkais stils” aktieri nodrošināja darbības nepārtrauktību, iepazīstinot ar viesu kolektīviem.
Teātra māksla ir viena no sarežģītākajām, daudzšķautņainākajām un iespaidīgākajām mākslām. Problēma ir tā, ka aktiermāksla galvenokārt ir spēja prezentēt, darboties, mijiedarboties un sasniegt režisora izvirzītos mērķus. Jebkuras izrādes neaizstājams nosacījums ir ideja, vēlme kaut ko mainīt skatītāja pasaules skatījumā… Bet tie ir vispārīgi vārdi, pārāk abstrakti, lai raksturotu mūsdienu teātra mākslas problēmas, teātra procesu Latvijā. Taču prezentētie priekšnesumi, diemžēl ne pārāk kuplam skatītāju skaitam, liek aizdomāties…
Uzreiz gribu teikt, ka pati amatierteātru pastāvēšana Latgalē ir lieliska! Katrā no kolektīviem ir ļoti interesanti aktieri, un pati izrāde neapšaubāmi ietver darbu un piepūli. Bet… Galvenā problēma ir repertuārs.
Izplatītais uzskats, ka dramaturģija latviešu literatūrā pārstāvēta ļoti pieticīgi, neatbilst realitātei. Latviešu dramaturģija, gan klasiskā, gan modernā, piedāvā visu žanru daudzveidības spektru. Šeit var atrast gan traģēdijas, gan komēdijas, gan drāmas… Bet skates kolektīvi, izņemot vienu, izvēlējās estrādes numurus vai Jautro un asprātīgo kluba repertuāram atbilstošu uzstāšanos, kas jau sen ir stingri iedzīvojusies portālu youtube, instagram un tik-tok plašumos. Pārtulkotas latviešu vai latgaliešu valodā “Urālu pelmeņi”, “Greizais spogulis” vai “Pjatigorska komandas” repertuāru, teatrāļi nolēma, ka šis dramaturģiskais materiāls skanēs svaigi un oriģināli… Ak, nē!
Šobrīd Latvijas teātra māksla piedzīvo uzplaukumu. Nepaiet pat mēnesis, kā atkal jaunas pirmizrādes – oriģinālas, negaidītas, varbūt strīdīgas, bet neapšaubāmi interesantas. Diemžēl profesionālo teātru tendences mūsu reģionā, spriežot pēc amatierteātru izrādēm skatē “Kāds podiņš, tāds vāciņš!”, praktiski nav jūtamas.
Jāteic, ka domu par to, ka teātra izrādei noteikti jābūt smieklīgai, lielā mērā rosinājis gan internets, gan televīzijas šovi. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka teātris, tāpat kā visas mākslas formas, mākslinieciskos attēlos atspoguļo apkārtējo pasauli. Uz Krāslavas kultūras nama skatuves prezentētie estrādes numuri, kā man šķiet, atspoguļo kaut ko citu.
Mūsu publika vienmēr ir izcēlusies ar savu laipno sirdi un viesmīlību. Tāpēc aplausu netrūka.
Nezinu kā citi skatītāji, bet es ilgojos pēc tiem laikiem, kad amatierteātru kolektīvi nebaidījās prezentēt sabiedrībai pasaules dramatiskās klasikas šedevrus. Kāds teiks: tagad ir cits laiks, savādāks. Un es atbildēšu: Teātrī vienmēr ir laiks klasikai. Jo klasisko darbu idejas, problēmas, tēmas vienmēr ir aktuālas.
Priecājos tikai par vienu: mūsu amatierteātra izrādes vienmēr balstās uz profesionālu autoru darbiem! Tas nozīmē, ka “Smalkais stils” ir teātra kolektīvs bez pēdiņām un nosacījumiem!
Andrejs JAKUBOVSKIS
Anatola Kauškaļa foto
0 komentāru