Jaunais ir labi aizmirsts vecais. Kas attiecas uz mājamatniecības aušanu, tad šī amata noslēpumi ar senajām tradīcijām saudzīgi tiek glabāti daudzos Latgales nostūros.
Mūsu likteņa audekls
Jaunais ir labi aizmirsts vecais. Kas attiecas uz mājamatniecības aušanu, tad šī amata noslēpumi ar senajām tradīcijām saudzīgi tiek glabāti daudzos Latgales nostūros.
Mūsu vecmāmiņas brīnišķīgi atceras tos nesenos laikus, kad katrā mājā noteikti bija stelles, kas darbojās bez apstājas no vēla rudens līdz agram pavasarim, bet neparastais amats tika nodots no paaudzes paaudzē. Ak, šīs strādīgās sieviešu rokas… Primitīvajās koka stellēs tika darināts audekls darba drēbēm, skaistuma ziņā neiedomājami krāšņie svētku tērpi, līgavas pūrs. Taču straujā divdesmitā gadsimta zinātniski tehniskā revolūcija gandrīz pielika punktu senajam aušanas amatam, un tikai retajās lauku mājās brīnumainā kārtā saglabājušās pašdarinātas stelles.
Lūk, arī Indrā jaunā gadsimta sākumā modās interese par pusaizmirsto daiļradi, bet jau vēlāk radās aušanas cehs, kas kļuva par rožu stacijas tūrisma zīmolu. Šajā maija dienā viss notika tāpat kā pirms simts gadiem. Pavasara sākumā šī amata meistares noņēma garajos ziemas vakaros noausto audeklu, pēc tam bieži vien tika izjauktas stelles, kas aizņēma lielāko lauku māju daļu. Turīgākajās mājās aužamās istabas saglabājās cauru gadu, bet pie stellēm strādāja galvenokārt sievietes. Savukārt vienmērīga māj- amatniecības darbība tāpat kā pavisam ne sarežģītās iekārtas izgatavošana bija jānodrošina vīriešiem.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 40 (26.05.2017.)
0 komentāru