Ir iemesls!
Dzirkstošā vīna dzimtene ir Šampaņas province Francijā. Šo nosaukumu province ieguvusi, pateicoties savam paugurainajam reljefam, kas atgādina Kampānijas – Itālijas dienviddaļas reģiona – reljefu. Viduslaiku periodā galvenie vīndari bija mūki, bet lielāko klosteru pagrabos tika izgatavoti jauni vīni, liķieri, konjaks… Un arī šampanietis.
Vīna tirdzniecība nesa Francijas klosteriem ļoti labus ienākumus. Par līderi vīna ražošanas jomā kļuva siltā Burgundija. Šampaņas klimats bija daudz sliktāks, vīnogas – skābākas, vīni – ne tik garšīgi. Klosteru mūki – abatijas ekonomi, kuru pienākumos ietilpa rūpes par vīna pagrabu papildināšanu un uzturēšanu kārtībā, bieži ierīkoja veselas laboratorijas, lai atklātu garšīgākā un reibinošākā vīnogu dzēriena noslēpumu.
Viens no tādiem abatijas ekonomiem bija Pjērs Perinjons no Ovilas abatijas. Viņš bija īsts perfekcionists, un bieži vien, aizmirstot par miegu un lūgšanām, viņš visas dienas pavadīja vīnogulāju dārzos, bet pēc tam ilgi strādāja vīna pagrabos. Pjērs Perinjons ļoti gribēja izvairīties no gāzēm un burbulīšiem Šampaņas vīnā…
Ziemas Šampaņā parasti bija vēsas, vīna raudzēšanas process apstājās, bet cukura saturs vīnos saglabājās augstā līmenī. Pavasarī raudzēšanas process atjaunojās, radās ogļskābā gāze, koka mucas gāzu ietekmē uzsprāga. Lieli zaudējumi… Lai vīna rūgšana vairs neturpinātos, tēvs Perinjons pavēlēja apkurināt pagrabus. Tā rezultātā vīns ātri pārvērtās par šķidrumu, kas bija līdzīgs etiķim. Tad Pjērs Perinjons nolēma ziemas laikā saliet vīnu stikla pudelēs, cerot, ka rūgšana vairs nebūs iespējama. Te nu bija! Vismaz puse no visām pudelēm pavasarī uzsprāga. Bet citās pudelēs vīns putoja un burbuļoja. Baltvīns saglabājās labāk, taču tajos laikos baltvīns netika uzskatīts par ievērības cienīgu dzērienu un netika uztverts nopietni. Vairākus gadus tēvs Perinjons mēģināja tikt galā ar burbulīšiem, kuri bojāja teicamos vīnus.
1668. gada 4. augustā mūks Pjērs nolēma pagaršot šo “kūsājošo” vīnu. Negaidīti šis dzēriens viņam iegaršojās. Degustācija abatijas mūku vidū arī pagāja veiksmīgi, taču tik un tā burbulīši tika atzīti par defektu, un tēva Perinjona jaunizgudrojums palika “iekšējai lietošanai”. Tikai pateicoties savam paradumam visas lietas novest līdz galam, nenogurdināmais mūks sīki aprakstīja, kā pagatavot šo vīnu “ar burbulīšiem”.
Dzirkstošais vīns no Šampaņas varētu palikt par vietējo īpatnību, taču drīz vien pienāca 18. gadsimts. Apgaismības un rūpnieciskā apvērsuma laikmets.
Andrejs Jakubovskis
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 58 (04.08.2015.).
Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
“Ezerzemes” redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
0 komentāru