Ko mēs zinām par Azerbaidžānu? Nedaudz. Zinām, ka tās galvaspilsēta ir Baku, zinām, ka tur nesen notika Eirovīzijas dziesmu konkurss. Zinām arī to, ka šī ir valsts, kur tiek iegūta nafta. Vecākā paaudze atceras Muslimu Magomajevu un Poladu Bulbulogli. Diemžēl arī viss… Patiesībā šai lielākajai Aizkaukāza valstij ir sena vēsture, tradīcijas un unikāla kultūra. Viss sākās tad, kad satraps Atropats 320. gadā pirms mūsu ēras Mīdijas ziemeļos nodibināja neatkarīgu valsti — Atropatenu… Nākotnē — Azerbaidžānu.
Valsts nosaukumu var tulkot kā “Uguns savācējs”, kas ir saistīts ar to, ka šeit kādreiz ir dzīvojuši “uguns pielūdzēji”, zoroastrisma piekritēji. Uguns piekritēji pielūdza uguni kā gaismas avotu, kas simbolizē Dievu — Radītāju. Līdz pat šim brīdim Azerbaidžānā ir dažas uguns pielūdzēju kopienas, bet pašu valsti reizēm dēvē par “uguns valsti”… Valsts karogā ir trīs joslas: gaiši zila — tautas turku izcelsmes simbols, sarkana — progress, zaļa — islāms. Auduma vidū — musulmaņu pusmēness un astoņstaru zvaigzne (astoņu turku tautību atzaru simbols). Cilvēki šajā teritorijā dzīvo jau tik sen, ka vairs nav nekādas iespējas noteikt konkrētu laiku. Ir zināms tikai tas, ka saprātīgo cilvēku apmetnes Azerbaidžānas ielejās jau ir bijušas vēl pirms pusotra miljona (!) gadu. Iemesls tam — siltais un maigais klimats, dzīvnieku pārpilnība mežos un kalnos, bagātīga augu valsts. Visu Aizkaukāza teritoriju senajos pirmās eiropeiskās civilizācijas laikos apdzīvoja albāņi, no kuriem pakāpeniski veidojās pusotra desmita dažādu tautību, tad nāca musulmaņi, persieši… Mainījās valstu nosaukumi, mainījās valdnieku dinastijas… Kāda impērija zuda nebūtībā, bet cita — iekļāva šajā zemē savu sastāvu. Līdz 1918.gadā tika nodibināta Azerbaidžānas demokrātiskā republika. Bet diemžēl valsts ar šādu nosaukumu eksistēja tikai divus gadus. Padomju karaspēks Baku iesoļoja jau 1920. gadā… Valsts neatkarības atjaunošana sākās 1991. gadā, kad sabruka PSRS. Viss tika apstiprināts 18.oktobrī ar konstitucionālo aktu “Par Azerbaidžānas valstisko neatkarību”. Azerbaidžāna — prezidentāla republika. Prezidents—- Ilhams Alijevs. Azerbaidžāna — viena no nedaudzajām valstīm pasaulē, kur valsts budžetā izglītībai paredzētie līdzekļi ir nedaudz mazāki par militārajiem izdevumiem. Izglītībai valsts naudu netaupa, tāpēc arī ir rezultāts: Azerbaidžānā ir apmēram 40 visdažādāko specialitāšu un jomu augstskolas. Rūpes par izglītību sekmēja to, ka Azerbaidžānas attīstības temps pašlaik ir viens no augstākajiem Eiropā. Protams, valstij traucē separātisti, arī Kalnu Karabaha… Nedzīstoša rēta…
Tūristiem Azerbaidžāna — interesanta vieta. Baku, Gjandža, Nakčivana — apbrīnojama skaistuma pilsētas, ar tipisku austrumu kolorītu, vienlaicīgi mūsdienīgo un senatnīgo. Baku, pilsētā ar tūkstošgadu senu vēsturi, visslavenākais ir Jaunavas tornis. Šādu nosaukumu tornis ieguva, jo bija neieņemams. Ne vienu reizi 1000 gadu laikā ienaidnieks nespēja iekarot šo nostiprinājumu. Torņa leģendas, tieši otrādi, visas kā viena ir saistītas ar nostāstiem par dažādām jaunavām. Vai par šaha meitām, varbūt arī ne par šaha, kuras nezin kāpēc tika tur ieslodzītas, bet pēc tam iebēga pašā jūras dzelmē… Vairāk ticams nostāsts liecina, ka blakus šai vietai tika noslepkavots Sv. Bērtulis. Svētais Bērtulis ir viens no Jēzus Kristus apustuļiem, kas ienāca šeit 1.gadsimtā, lai pagāniem nestu Ticības gaismu. Nežēlīgais valdnieks lika Bērtuli sagūstīt un pakārt kājām gaisā. Bet arī šādā stāvoklī Bērtulis turpināja mācību. Tad pagāni satvēra Bērtuli, noņēma tam ādu un nocirta galvu… Izrakumu laikā blakus tornim bija atrasta senās kristiešu baznīcas paliekas. Daži uzskata, ka baznīca tika uzcelta tajā vietā, kur tika noslepkavots apustulis. Pareizticīgajā Svētās Mirres nesēju baznīcā atrodas zārks ar apustuļa Bērtuļa relikvijām…
Azerbaidžāņi ir ļoti viesmīlīgi un atsaucīgi. Musulmaņu valsts, tomēr laicīga. Neviens neliks jums vilkt hijabu. Bet jāatgādina daži noteikumi, lai neiekļūtu muļķīgā situācijā… Neskatoties uz pilnīgu brīvību un demokrātiju, sievietēm tomēr nevajadzētu ģērbt pārlieku apspīlētas drēbes vai pārāk īsus svārkus. Vīriešiem nav ieteicams ģērbt šortus vai kreklus ar ļoti īsām piedurknēm… Jābūt kārtīgiem un disciplinētiem, apmeklējot kultūras vietas (mošejas un mauzolejus). Ja jūs tiekat aicināts ciemos, tad nekādā gadījumā neatsakiet. Pasakieties un lūdziet vizīti pārnest uz citu laiku, ja nevarat vai nevēlaties iet. Bet neatsakiet. Tas azerbaidžānim ir liels aizvainojums… Pie galda sievietes un vīrieši sēž atsevišķi. Arī šī tradīcija jāņem vērā un nevajag to lauzt. Taču lielās pilsētās šīs tradīcijas jau reti tiek ievērotas. Valsts arvien vairāk līdzinās eiropeiskai… Nedrīkst aizmirst azerbaidžāņu virtuvi. Slavenākie ēdieni: Kjufta-Bozbaš (zupa no jēra gaļas ar frikadelēm, zirņiem un kartupeļiem); ļuļa-kebabs (slavenās kapātās kotletes, pagatavotas grilā); djušbara (tadi īpaši pelmenīši).
Minēšu tikai vienu recepti, tā ir vienkārša, bet ēdiens iznāk ļoti veselīgs un garšīgs. Un tā, azerbaidžāņu salāti! Sarkano piparu sagriežam lielos gabalos un sacepam eļļā. Tad atdzesējam. Sakapājam zaļumus (pētersīļus, kindzu, dilles un kas tur vēl ledusskapī zaļš atrodams…) un ķiplokus. Tomātus sagriežam lielos gabalos. Dziļā traukā slāņos liekam tomātus un apceptos piparus. Katram slānim pa virsu paberam zaļumus, ķiplokus un sāli. Viss gatavs, drīkst pasniegt. Gardums!!!
Nu… Par Azerbaidžānu!
Andrejs JAKUBOVSKIS
0 komentāru