Viss viņas dzīvē bijis “pretēji tam”, bet ne “pateicoties tam”… Sarežģīti pat iedomāties vēl īpatnējāku dzīvi, dīvaināku likteni. Viņa it kā spēlēja lomu lielā izrādē, kas ilga visu mūžu. Bija kāpumi, bija kritieni. Un viss laicīgi, neuzticami, nejauši… Francijas slavenākā aktrise. Henriete Rosine Bernāra, kura pieņēma sev citu vārdu, ar ko viņa arī kļuva pazīstama pasaules mākslas vēsturē, — Sāra Bernāra.
Savu tēvu viņa tā arī nekad nesatika. Māte bija augsti apmaksājama prostitūte. Vēl agrā bērnībā viņa tika aizvesta tālu prom no Parīzes uz Angliju un nodota audzināšanā auklītei. Kad viņai bija nepilni divi gadi, viņa gandrīz sadega: auklīte atstāja viņu bez uzraudzības, meitene piegāja pārlieku tuvu kamīnam un viņas kleitiņa uzliesmoja. Viņu izglāba kaimiņi… Māte paņēma meitu atpakaļ, bet ne uz ilgu laiku: ātri vien meitene tika aizvesta jau pie citas aukles. Henriete skuma pēc māmiņas. Viņa kļuva noslēgta, novājēja. Ieraugot savu īsto tanti (tādas pašas profesijas pārstāvi kā māte), meitenei uznāca nervu lēkme, viņa izkrita auklītei no rokām, salauza sev roku un kāju… Mātei nācās meiteni atkal paņemt pie sevis. Pagāja daži gadi līdz meitenei beidzot bija iespēja, kaut arī reti, samīļot savu māti… Meiteni nosūtīja mācīties dārgā privātskolā. Tur viņa pirmo reizi piedalījās bērnu izrādē. Kāda mēģinājuma laikā zālē negaidot ienāca viņas māte. Henrietei atkal uznāca lēkme, viņa aizmirsa tekstu un izbēga no zāles. Šis gadījums radīja bailes no skatuves — peirafobiju. Un tā slaveno aktrisi mocīja visu dzīvi. Katru reizi, izejot uz skatuves, viņa izjuta mokošas bailes, briesmas. Neiespējami pat iedomāties, cik moku viņai vajadzēja izturēt ilgajā skatuviskajā dzīvē. Bet par to mazliet vēlāk. Tobrīd radinieki uztraucās par Henrietes veselību. Viņa pastāvīgi klepoja, ārsti sniedza nenomierinošas prognozes. Ģimene nolēma, cik ātri vien iespējams, meiteni izprecināt. 13 gados…
Par to uzzinot, nākotnē slavenā aktrise izsaka pavisam ne bērnišķīgu frāzi: “Esmu nolemta Dievam, mans liktenis — mūķeņu apģērbs!” Turpat esošais Henrietes mātes kārtējais “pielūdzējs” par to bija sajūsmā, viņš piedāvāja atdot meiteni konservatorijas aktieru nodaļā. Sagatavot meiteni iestājeksāmeniem uzņēmās pats Aleksandrs Dimā, romāna “Trīs musketieri” autors (kā runā, viens no mātes “pielūdzējiem”). Eksāmens tika nokārtots spīdoši! Jaunā studente atšķīrās ar neparastu uzcītību un neatlaidību. Viņa teicami absolvēja konservatoriju. Viņa saņēma… otrā līmeņa balvu. Ne pirmā. Bet ar to pilnīgi pietika, lai iestātos visprestižā- kajā, visslavenākajā un vispopulārākajā Francijas teātrī “Comedie Francaise”. Nospēlējot tur dažas lomas un negūstot kritiķu pozitīvo vērtējumu, Sāra (jau ne Henriete) Bernāra aiziet no teātra. Pamet to piespiedu kārtā — ar viņu netiek pagarināts līgums. Aktrisei sākas grūti laiki. Perspektīva sekot mātes pēdās nabaga jaunietei ir nepieņema- ma… Viņa iztiek ar gadījuma darba piedāvājumiem dažādos teātros. Beidzot viņai izdodas iekārtoties teātrī “Odeon” — tas ir otrais slavenākais Francijā. Līgums par ļoti niecīgu atalgojumu… Un tad vēl grūtniecība. Aktrisei piedzimst dēls Moriss. Tēvs nav zināms. Ļaunas mēles par tēvu nosauc visu mīlošo princi de Linju, staiguli un alkoholiķi… Sāra Bernāra klusē. Nepazīstot mātes mīlestību, viņas jūtas pret dēlu ir vēsas. Izmisuma brīdī, skatītāju rindās ieraugot baronu Rotšildu, viņa nosūta tam vēstuli, kurā stāsta par savām bēdām. Barona Rotšilda (visbagātākā francūža) atbildi vēsture ir saglabājusi līdz mūsdienām: “Nosūtu Jums tūkstoš franku un miljons rožu!” Ir zināma arī aktrises reakcija: “Vecais āksts! Labāk jau otrādi!” Tam, cits pēc cita, seko izdevīgi darba piedāvājumi. Iesākumā tās bija zēnu lomas (parodijas), tad dažas traģiskas lomas… Publika ievēroja. Īpatnēji: daudzi uzskatīja, ka Bernārai nepiemīt talants, ka viņa tikai labi pārvalda tehniku, bet iekšēji ir vienaldzīga, tukša… Čehovs, Turģeņevs, Staņislavskis un daudzi citi spriedelēja par Bernāras iekšējo tukšumu, par viņas spēli — nepatiesu, neīstu… No otras puses, ieraugot aktrisi izrādē “Kamēliju dāma”, sajūsminātais Džuzepe Verdi uzrakstīja vienu no savām ģeniālākajām operām “Traviata”. Publika to dievināja. Sāra Bernāra koncertēja visā pasaulē. Parīzē viņai piederēja savs teātris ar nosaukumu — “Sāras Bernāras teātris”. Nofilmējoties, aktrise kļuva slavena visā pasaulē. Bet tad… 1905.gada koncerttūrē Bernāra lauza kāju. Kauls nesaauga. Neievērojot šausmīgās sāpes, desmit gadus (!) aktrise darbojās teātrī un filmējās. 1915.gadā ārsti pierunāja viņu kāju amputēt. Likās, ka ar teātri nu ir galā. Te tev nu bija! Vēl veselus astoņus gadus Sāra Bernāra spēlēja savā teātrī, tikai sēžot… Viņa nepiecēlās no krēsla, bet viņas izrādes bija skatītāju pārpildītas… Par savas meistarības kalngalu viņa pati uzskatīja Hamleta lomu. Viņa bija pirmā sieviete, kas tēloja šo lomu… 1922.gadā Sāra Bernāra teātri pameta. Pēc sešiem mēnešiem aktrises vairs nebija… Viņa aizgāja, pēc sevis atstājot neatminamu mīklu, pusotru simtu fotogrāfiju, 7 kinofilmas un 68 zvaigžņu lomas teātrī. Sāru Bernāru apbedīja “Per-Lašez” kapsētā. Blakus kapam aug viņas iemīļotais ceriņu krūms, kā arī peonijas… Rozā peonijas, kas tika iegūtas speciāli viņai – šķirne “Sāra Bernāra”… Milzīgi ziedi, maiga smarža… Tikko jaušama…
Nu…Par Sāru Bernāru!
Andrejs JAKUBOVSKIS
0 komentāru