Lielākā daļa cilvēku, kuri dzīvo uz mūsu planētas, pēc sevis atstāj tikai svītriņu starp dzimšanas un miršanas datumiem uz kapu pieminekļa. Ir tādi, par kuriem atceras ilgi un ar siltumu sirdī, ar pateicību, pat ar godbijību. Ir tādi, kas par sevi atstāj tik drausmīgas atmiņas, ka viņus atcerēties pat nav īpašas vēlmes. Bet ir arī tadi, kuru dzīvē vispār neko saprast nevar. Frensa Dreika dzīve vairāk atgādina piedzīvojumu romānu, saspringta sižeta seriālu, detektīvromānu. Kad sāc iepazīt viņa biogrāfiju, tad brīnies — cik daudz viņš ir paspējis savas īsās dzīves laikā. 56 gadi — tas ir tik maz tādam apbrīnojami enerģiskam un nemierīgam cilvēkam. Un tā, sers Frensis Dreiks — jūrnieks, kapteinis, pirāts, vergu tirgotājs, parlamenta deputāts, viceadmirālis, laupītājs, romantiķis, atriebējs, jaunu zemju atklājējs… Uzskaitīt vēl var ilgi. Un tas viss par vienu cilvēku.
Viņa dzimšanas diena nav zināma. Nu bet sakiet, kurš gan speciāli piefiksēs fermera dēla dzimšanas datumu, neņemot vērā pat to, ka šis ir bagāts fermeris un viņam rados ir lordi? Pareizi, neviens! Ir zināms tikai, ka tas notika 1540.gadā. Tajā laikā viņš bija parasts bērns lielā angļu ģimenē (12 bērni!). Tēvs — fermeris, bet vēlāk protestantu garīdznieks — pat iedomāties nevarēja, cik slavens kādreiz kļūs viņa pirmais bērns. Bet šis bērns bija īpašs.
Frensis Dreiks atstāja tēva mājas, kad viņam bija tikai 12 gadi. Tas bija pirmais gadījums, kad “viņa augstības korsārs” izrādīja raksturu. Jaunais palaidnieks iekārtojās pie attāla radinieka, kam piederēja neliels kuģis, kas pārvadāja kravas pa Temzu. Frensis Dreiks par jungu nokalpoja 8 gadus. 1559.gadā kuģa īpašnieks mira. Nolasītais testaments “nosita” visus radiniekus. Visu savu mantu Dreika darba devējs novelēja viņam, 19 gadus vecam jaunietim, enerģiskam un uzstājīgam cilvēkam. Šis likteņa pagrieziens arī virzīja “visu jūru negaisu” uz turpmāko klejošanas, laupīšanas… ceļu. Bet visu pēc kārtas.
Norūpējies par savu turpmāko dzīvi un karjeru, Dreiks satuvinājās ar savu nākamo kārtējo radinieku Džonu Hokinsu. Tālredzīgs un ļoti viltīgs gājiens. Hokinsu ģimenei piederēja vesela jūras kuģu flotile. Un nevis kaut kādi tur upju kuģīši.
Džons Hokins ņēma savu brālēnu līdzi ekspedīcijā. Ekspedīcijas būtība bija tajā laikā visizdevīgākās kravas — afrikāņu vergu — pārvadāšana. Jaunais Dreiks ātri vien apguva vienkāršo biznesa shēmu, noskaidroja visas kuģa vadīšanas nianses, kā arī… kuģu kravu laupīšanu no konkurentiem. Pavisam drīz Hokins “uzticēja” kuģi brālēnam. Kopā viņi izplānoja portugāļu kuģu aplaupīšanu Karību jūrā. Bet tad… Angļu pirāti dabūja trūkties no spāņu pirātiem. Spāņi ne tikai iznīcināja visu Hokinsa flotili, bet savāca arī visu kravu.
Atgriežoties Anglijā, likuma zemē, Dreiks un Hokins nosūtīja spāņu karalim oficiālu pretenziju, kopā ar to tika nosūtīts arī pieprasījums atdot visu “pretlikumīgi atņemto”.
Apbrīnojama attieksme pret likumu, vai nav tiesa? Protams, ka spāņu karalis pat neatbildēja, bet varbūt pat arī nelasīja pretenzijas. Kopš tā laika Frensis Dreiks — spāņu kroņa galvenais ienaidnieks.
“Uz savu galvu”, bez jebkāda atbalsta, viņš ar kuģi “Svan” devās uz Karību jūru, lai laupītu, laupītu, laupītu… Savāca attiecīgu komandu. Pirmais piegājiens — neveiksmīgs. Otrais — totāla veiksme. Spāņi negaidīja no angļiem tādu manevrēšanas mākslu. Ekspedīcijas laikā viņš savāca sev komandu no aizbēgušajiem vergiem. Ar viņu palīdzību ieguva tik zelta un sudraba, ka visi viņa kuģi nespēja uzņemt salaupīto kravu uz sava klāja (sudrabu nācās ierakt Amerikā). Drošsirdīgajam pirātam izdevās aplaupīt 20 kuģus. Anglijā viņš atgriezās jau kā bagāts cilvēks. Viņš tika iepazīstināts ar karalieni. Un tad Dreiks vairs nebija vienkāršs jūras laupītājs. Viņš atkal tika sūtīts “pētnieciskā” ekspedīcijā. Vairs nebija jātērē savi naudas līdzekļi, pati karaliene sedza daļu “projekta” realizācijas izmaksu. Oficiāli Dreikam tika uzticēts “sameklēt” zemes angļu kolonijām. Neoficiāli — viss pārējais. Izdevās viss. No šīs ekspedīcijas uz Angliju Dreiks atveda tik zelta, ka tā vērtība trīs reizes pārsniedza karalisko gada budžetu! Tam paralēli drošsirdīgais jūras braucējs Ziemeļamerikas austrumu pie-krastē “nolūkoja” zemes angļu kolonijām. Pie tam — viņš aizpeldēja līdz pat Arktiskajiem ūdeņiem. Tikai aukstums piespieda viņu atgriezties. Dreiks kļuva par pirmo angli, kurš veica ceļojumu apkārt zemeslodei.
Karaliene savu padevīgo kalpu iecēla par bruņinieku. Viņš kļuva sers Frensis Dreiks. Ātri vien “bruņiniekam” tika sameklēta arī vieta parlamentā.
Bet tālāk… Tālāk bija karš, kurā “sers bruņinieks” veiksmīgi sagrāva “Neuzvaramo armādu”. Tad viceadmirāļa tituls. Vēlāk… Bet tad viss beidzās. Negaidīti un muļķīgi.
Tas, no kura kā no uguns baidījās visas pasaules jūrnieki, kurš personīgi piedalījās vairāk nekā tūkstoš laupīšanās un apšaudēs, kurš Eiropā ieveda kartupeļus, kurš atklāja jaunas zemes, savas valsts kasi papildināja tik daudz, ka viņa valsts kļuva par visietekmīgāko valsti visā pasaulē… kādas ekspedīcijas laikā mira no dizentērijas… 1596. gada 28. janvārī. Muļķīgi, jocīgi, likteņa ironija…
Nē. Viņa dzīve nav tikai uzvaru un spīdošu triumfu virkne. Dreiks iepazina arī sakāves. Vairākas reizes viņš bija ievainots, vienu reizi mēris “izpļāva” trīs ceturtdaļas no viņa komandas un viņam nācās ātri apmācīt par “sabiedrotajiem” no svešiem kuģiem aizbēgušos vergus. Viņam neveicās ar sievām, viņam nekad nebija bērnu…
Bet galvenais jau nav tas. Viņš nekad, nekādos apstākļos nenolaida rokas. Nepadevās. Grūti pateikt, vai viņš zināja, kādu mērķi grib sasniegt… Ko dzīvē gribēja visvairāk? Par ko sapņoja? Atbilžu nav… Esmu tāls no domas, ka šis cilvēks savu dzīvi veltīja kā atriebību Spānijai. Pēc sevis Dreiks ir atstājis ļoti daudz nezināma.
Asinskārs bandīts, negodīgs un nepatiess. Lielisks jūras braucējs, jaunu zemju atklājējs. Drošsirdīgs cilvēks. Patriots. Politiķis. Kareivis. Tas viss ir par viņu. Dreikam ir vairāki pieminekļi. Anglijā, muižā, ko viņš nopirka, kad kļuva bagāts. Ir arī monuments… Vācijā! Uz monumenta ir uzraksts: “Seram Frensim Dreikam, kurš kartupeļus pavairoja Eiropā. Miljoniem zemnieku visā pasaulē aplaimo viņa gaišo piemiņu. Tā ir palīdzība nabagiem, vērtīga Dieva dāvana, kas atvieglo rūgto nepieciešamību.” Reizēm vēsture ir tik sarežģīta…
Sera Frensa Dreika kaps neeksistē. Viņš nomira, esot jūrā, arī apglabāts viņš ir jūrā… Tā droši vien arī pienākas īstenam “jūras vilkam”…
Andrejs JAKUBOVSKIS
0 komentāru