1618. gada 29. oktobrī Tauera (Londonas torņa) pagalmā ienāca liela auguma labi ģērbies vīrietis. Viņš pienāca pie bendes un smaidot to uzrunāja: “Nu kā, draudziņ, tavs cirvis šodien ir ass?” “Neuztraucieties, ser,” atbildēja bende, “viss notiks ātri.” “Teicami. Tavas zāles asas, bet der pret visām slimībām uzreiz,” atjokoja lieliskais.
Kopā pasmējās… Pēc minūtes jokdara galva jau bija grozā kopā ar skaidām… Tā noslēdzās apbrīnojama cilvēka, lieliska pirāta, kareivja, mīlnieka, ceļotāja, dzejnieka dzīve. Viņa vārds Volters Rolijs.
Viņš piedzima Devonšīrā, nabadzīga ieroču nesēja ģimenē. Ieroču nesēja titula īpašniekam nebija nekādu privilēģiju vai priekšrocību. Viņa pēcteči arī nekad nebija iecelti bruņinieku kārtā. Priekšteču slava – lūk, arī visa bagātība. Jaunais Volters saprata, ka viņam nāksies ļoti daudz strādāt, lai iegūtu cieņu sabiedrībā. Veiksme saistīta ar izglītību. Šī doma pamatīgi iegūlās jaunā skvaira (ieroču nesēja) apziņā. Visu savu dzīvi viņš mācījās. Skolā, Oksfordā, Kembridžā… Viņam neizdevās pabeigt mācības, bet par viņu izglītotāku un gudrāku cilvēku tā laika Anglijā satikt bija grūti. Jaunais Rolijs devās uz Franciju cīnīties hugenotu rindās. Tad viņš atgriezās Londonā un nolēma darboties. Kā pievērst sev uzmanību?
Volters Rolijs lieliski ar to tika galā! Kādā no ceremonijām, kurā piedalījās karaliene Elizabete, jaunais oficieris ar savu lietusmēteli apsedza peļķi, kas bija monarhu pārstāves priekšā. Viņu, protams, ievēroja un novērtēja. Drīz vien viņš tika paaugstināts amatā un nosūtīts dienēt uz Īriju. Bet kad jaunajā vietā notika sacelšanās, viņu sūtīja pie karalienes, lai ziņotu par problēmu. Ieraugot Roliju, Elizabete atcerējās galanto jauno cilvēku, pie tam oficiera ziņojums bija prātīgs, pamatots, bet izturēšanās – izmeklēta. Rolijs tika atstāts dienēt galmā. Galma dzīve bija caurspīdīga, un to noslēpt nebija iespējams. Drīz vien kalpotāji, satiekot Volteru Roliju, klanījās daudz zemāk, nekā tas pienāktos. Katrs centās iekļūt viņa draugu pulkā, viņu aicināja ciemos, viņam lūdza palīdzību problēmu risināšanā. Jau- nais statuss – favorīts – tas tomēr nebija tas, par ko vēlējās kļūt ambiciozais ieroču nesējs… Viņš atkal devās uz Īriju, nomierināja nepakļāvīgos īrus. Kad atgriezās, saņēma dāvanu — vīna monopolu. Tas viņam atnesa bagātību. Jau kā valsts vīrs, Volters uz Ameriku nosūtīja kolonistu komandu, lai tie izpētītu zemes gar Roānas upi. Izpētītās zemes tika nosauktas par Virdžīniju, par godu jaunavai karalienei. Par šo projektu favorītam tika piešķirts augstākais gods. Troņu zālē Volters karalienes priekšā nostājas uz ceļiem. Elizabete trīs reizes pieskārās ar zobenu viņa plecam. Kājās piecēlās jau sers Volters, Viņa Augstības bruņinieks. Šķiet, ko vēl vairāk var vēlēties? Bet jaunieceltais bruņinieks nebija tāds! Rolijs devās ceļā. Šoreiz Amerika gaidīja viņu pašu…
Tieši jaunais (kaut gan arī vairs ne tik jauns) ieroču nesējs izpētīja Dienvidamerikas ziemeļu rajonus. Viņš meklēja leģendāro Eldorado valsti, kurā bija tik zelta, ka tā pietiktu visai Lielbritānijai vēl tūkstoš gadu uz priekšu… Bet… Ekspedīcija izrādījās neveiksmīga. Kaut gan — kāpēc neveiksmīga? Eldorado, protams, neatrada, bet tika atklātas jaunas zemes, Eiropā ieveda kakao, piparus utt. Tā ka… Arī šeit Rolijs sevi parādīja kā gudrs un izglītots ceļotājs. Bet tad… Un vienmēr šis “tad” visu sabojā… Nomira karaliene. Viņas turpinātājs Jēkabs I ienīda Elizabetes, pēc kuras pavēles tika nogalināta jaunā karaļa māte Marija Stjuarte, favorītu. Apsūdzība sazvērestībā tika safabricēta. Rolijs tika ieslodzīts cietumā. Karaļa tiesas lēmums skan šausmīgi: pakāršana, ķidāšana, saraustīšana četros gabalos… Bet… Ne vienmēr lēmuma izpildīšana ir atkarīga no karaļa iegribas… Tauta mīlēja Roliju, viņš bija populārs un pazīstams. Šāda cilvēka sodīšana varēja beigties ar sacelšanos un dinastijas maiņu… Tāpēc soda mašīna ieslēdza atpakaļgaitu.
Lēmums tika atcelts uz nenoteiktu laiku, kas ilga 13 gadus… Tomēr Tauerā, kur tika turēts Volters Rolijs, viņam bija komfortabli. Viņš pa cietokšņa teritoriju varēja pastaigāties cik vien vēlējās. Viņu labi baroja, viņš katru dienu pieņēma ciemiņus, rakstīja atmiņas un dzejoļus, ko izdeva. Vispār viņš vienmēr interesējās par literatūru. Ir zināms, ka Rolijs ilgu laiku draudzējās ar Šekspīru un “dāvāja” tam dažus sižetus izrādēm… Tauerā pavadītie 13 gadi Roliju padarīja par vēl populārāku cilvēku Anglijā. Un šeit karalis atcerējās par Eldorado (valsts kase bija iztukšota). Lēmumu “atcēla”, un sers Volters atkal devās “Zelta valsts” meklējumos. Šoreiz ceļojuma laikā radās nepatikšanas. Angļiem nācās iesākt konfliktu ar spāņiem, kas arī vēlējās atrast Eldorado. Sākumā Rolijs mēģināja izvairīties no konfliktiem. Bet tad viņš saņēma ziņu, ka spāņi nogalinājuši viņa vecāko dēlu. Tagad jau pats Volters ir uzbrukuma pret spāņu bandītiem priekšgalā. Vai ir jāsaka, ka spāņi ir sakauti?
Ekspedīcija pabeigta. Eldorado nav… Atgriežoties mājās un ziņojot karalim par rezultātiem, Rolijs lūdz atļauju doties uz saviem Īrijas īpašumiem. Atbildē karalis pavēl seru Volteru ieslēgt Tauerā. Lieta tāda, ka tas bija īsais Anglijas un Spānijas draudzīgo attiecību periods. Spāņu karalis bija dusmīgs uz Roliju par savu padoto nogalināšanu un “palūdza” Jēkabu I bruņinieku nogalināt… Karalis izmantoja šo iespēju… Šoreiz veiksme nebija Voltera Rolija pusē. 1618. gada 29. oktobrī viņa dzīve beidzās… Palika viņa grāmatas, viņa dzejoļi, atmiņas. Un tās cilvēki joprojām lasa visā pasaulē…
Andrejs JAKUBOVSKIS
0 komentāru