Par iedzīvotāju novecošanos bez liekām emocijām
Sabiedrības novecošanās ir visai jauna parādība, kas liek pārvērtēt vecuma izpratni mūsdienu pasaulē. Attieksme pret cilvēkiem, kuri ir pārkāpuši brieduma gadu robežu, dažādos laika posmos ir atšķirīga. Ir zināmi fakti, kas liecina par to, ka klejotāju ciltīs bija pieņemts atbrīvoties no vārgiem, gados veciem cilvēkiem, kuri kļuva par smagu nastu savai ciltij. Vēlāk, attīstoties pārtikas iegūšanas veidiem, un it īpaši tad, kad tika iegūtas zināšanas par uguns ieguves veidiem un ēdiena termiskās apstrādes paņēmieniem, radusies iespēja nodrošināt iztiku visiem ģimenes locekļiem, līdz ar to palielinājās cilvēku dzīves ilgums.
Sākoties dzimtas kopienas iekārtas periodam un uzlabojoties sadzīves apstākļiem, cilvēki, kam bija liela dzīves pieredze, kļuva par zināšanu avotu, pret viņiem izturējās ar lielu cieņu. Antīkajos laikos augstākās kārtas vecāka gadagājuma cilvēkiem bija paredzētas dažādas privilēģijas. Gerontokrātija (sirmgalvju vara) pastāvēja Senajā Grieķijā – Atēnās un Spartā, kur par areopaga vai gerūsijas (vecāko padomes) locekli varēja kļūt tikai cilvēks, kurš sasniedzis 60 gadu vecumu. Senajā Romā augstākās valsts varas institūcija bija senāts – gados vecu cienījamu cilvēku organizācija. Gerontokrātija bija izplatīta arī Venēcijas Republikā, kurā cilvēkiem, kuri kandidēja uz senatoru amatu, pastāvēja minimālā vecuma ierobežojums – 40 gadi, un augstākajos amatos iecēla tikai vecāka gadagājuma pārstāvjus.
Tatjana Azamatova
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 71 (18.09.2015.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
“Ezerzemes” redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
0 komentāru