Ak, šis mūžīgais ētikas jautājums. Ja sengrieķu filozofs Sokrāts tagad uz mirkli pamostos un konstatētu, ka viņa definētais ētikas jautājums joprojām ir aktuāls un nedarbojas, viņš būtu vīlies, jo vairāk nekā 2 500 gadu garumā cilvēces uzvedībā nekas nav mainījies. Un tik netaisnā sabiedrībā Sokrāts jau tolaik nevēlējās dzīvot, tāpēc neizmantoja draugu piedāvāto iespēju – izbēgt no nāves soda, atpērkoties no cietuma apsardzes.
Kā vēsta sengrieķu filozofa Sokrāta laikabiedri, viņš vēlējās palīdzēt cilvēkiem un kļūt taisnīgākiem un tikumiskākiem, sevišķi lielu vērību pievēršot katra cilvēka taisnīgumam un maksimālajam labumam, ko tas var sniegt sabiedrībai kopumā.
Sokrāts cīnījās, lai ētikas normas tiktu iestrādātas un ievērotas valsts pārvaldē. Viņa domas un viedokļi tika uztverti par jaunatni slikti ietekmējošiem. Par to tika saņemta apsūdzību un notiesāšana uz nāvi, izdzerot indes kausu.
Varētu likties, ka mūsdienās Sokrāta sapnis beidzot ir piepildījies, jo ētikas normas ir iestrādātas valsts pārvalžu ētikas kodeksos. Taču diez vai Sokrāts priecātos, redzot, kādiem nolūkiem ētikas kodeksos minētās normas tiek izmantotas.
Aglonas, Dagdas un Krāslavas pašvaldībās sabiedrība dzīvo 21. gadsimtā, taču tās saskaras ar tām pašam ētikas problēmām, kas bijušas aktuālas Sokrāta laikā – tālajā 5. gs. p.m.ē.
Tolaik Sokrāts teica: “Kā rīkoties labajam, tikumīgajam pilsonim, ja polisas (valsts) pārvaldes forma, tās vadītāju lēmumi, cilvēciskie likumi nav īsti labi, tikumīgi vai pat slikti, nelikumīgi? Labā, tikumīgā pilsoņa pienākums tādā gadījumā ir ietekmēt valsti, tās vadītājus un likumus, lai tos labotu. Bet, ja tas neizdodas, pilsonis nedrīkst novērsties no savas valsts, pamest to, jo valsts ir absolūtais labums, turpretī nepareiza pārvaldes forma, nepareiza rīcība, netaisnīgs spriedums – tikai pārejošs ļaunums.”
Latvijas valsts sistēmā šis “pārejošais ļaunums” katrā pašvaldībā dzīvo četrus gadus, tad vienu “pārejošo ļaunumu” vēlēšanu rezultātā mēdz nomainīt nākošais. Vēlēšanu rezultātā kāda pašvaldība atbrīvojas no tā un iestājas attīstība, citā – tas turpina valdīt tālāk. Mēdz būt arī veiksmes stāsti, kad pašvaldības nekad nav piedzīvojušas “pārejošo ļaunumu” un dzīvojušas taisnīgi, likumīgi un kopīgiem spēkiem, ievērojot Latvijas valsts likumus un ētiskās normas, rūpējušās par sabiedrības labklājību, aizmirstot savas savtīgās intereses.
Lasot pašvaldību izdotos laikrakstus, tā vien šķiet, ka visa Latvija ir viens liels veiksmes stāsts. Taču vai tas atbilst patiesībai?
Apskatīsim piemērus no pašvaldību dzīves, kas notiek ar tiem, kuri nesamierinās ar pastāvošo “pārejošo ļaunumu” un cenšas kaut ko mainīt.
Izpēte notiks, ņemot vērā katras pašvaldības ētikas komisijas darbu. Iepazīsimies, cik tiesiski un ar kādu nolūku tika ievēlēta Aglonas novada domes ētikas komisija. Centīsimies izprasts Dagdas ētikas komisijas nesen pieņemto lēmumu pēc Dagdas novada domes deputāta Raimonda Nipera raksta publikācijas “Pašvaldība stimuls uz attīstību” laikrakstā “Ezerzeme”. Un pārdomāsim, kāpēc Krāslavas pašvaldībā joprojām nav izveidota patstāvīga ētikas komisija.
Elizabete Viļuma
Turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr. 77 (09.10.2015.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
“Ezerzemes” redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
0 komentāru