Nu, lūk, arī medicīnas darbinieki draud ar protesta akcijām, pieprasot valdībai šajā gadā veselības aprūpei izsniegt papildus 22,11 milj.latu. Pēc Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības līdera Valda Kera vārdiem, atbilstīgi pašreizējai finansēšanai, latviešu dzīvība un veselība tiek apdraudēta. Viens no “vissāpīgākajiem” jautājumiem ir neatliekamās medicīniskās palīdzības finansēšana. Latvija ir vienīgā valsts ES, kur šai medicīnas nozarei tiek pielietotas kvotas.
Un ko par pašreizējo medicīnas aprūpi domā mūsu novada iedzīvotāji?
Ludmila Vorošilova (attēlā), Krāslavas iedzīvotāja: “Protams, ka es zinu, kādas grūtības ir mūsu medicīnai nepietiekama finansējuma dēļ un kā tas ietekmē cilvēkus, jo īpaši pensionārus. Un vienalga es uzskatu, ka mūsu medicīna ir labāka par rietumu medicīnu. Vēlos piebilst, ka mani radinieki, kas pašlaik dzīvo Anglijā, domā tieši tāpat. Pie mums vismaz no slimnīcas neizraksta cilvēku mājās, ja pēc operācijas ir pagājušas dažas stundas!
Maniem paziņām no Daugavpils, kuri dzīvo Anglijā, dzima neiznēsāts bērns. Anglijas ārsti nez kāpēc neatrada nekādus iemeslus satraukumiem un teica vecākiem, ka šim jaundzimušajam nekādas sekas nedraud. Bet viss bija citādāk. Tikai dzimtenē, Latvijā, vecāki uzzināja, ka bērnam ir nepieciešama nopietna ārstēšana, lai turpmākā attīstībā nebūtu problēmu ar elpvadiem. Teikšu, ka uz Angliju viņi vairs neaizbrauca, jo vairs nespēj uzticēt sava mazuļa veselību angļu ārstiem.
Vēl viens mans paziņa ar mani dalījās savā skumjajā pieredzē, ko guva, apmeklējot stomatologu Lielbritānijā: lai pacientam izrautu zobu, ārsts pielietoja vispārējo anestēziju. Tagad es saprotu, kāpēc Lielbritānijas latvieši, atbraucot uz dzimteni, pirmkārt, ārstē zobus.
Rietumu medicīnai, protams, ir pavisam citas finansēšanas iespējas, bet mūsu ārstu kvalifikācija, manuprāt, ir augstāka, un tieši tāpēc viņi ir tik pieprasīti ārzemēs.”
Donata Sivaho (attēlā), krāslaviete: “Par mūsu medicīnu varu teikt ne pēc dzirdētās informācijas, jo diemžēl pati esmu spiesta bieži nākt pēc palīdzības pie ārstiem. Protams, es zinu, ka pakalpojumi un zāles kļūst arvien dārgākas. Dažus preparātus nevaru atļauties lielās maksas dēļ. Bet tāpēc jau nevajag to pārmest medicīnai, bet gan valsts ierēdņiem. Sekoju līdzi notikumiem presē un zinu, ka veselības aizsardzībai mums valstī ir viszemākais finansējums visā Eiropas Savienībā.
Bet vēlos teikt pavisam ko citu. Manuprāt, ka ārstēšana nav atkarīga tikai no finansēšanas, bet arī no mediķu attieksmes pret savu darbu. Personīgi es Krāslavas slimnīcas medicīnas personālam un savam ģimenes ārstam varu teikt tikai pateicības vārdus. Savas slimības ārstēšanai nepieciešamās zāles es saņemu ar ievērojamu atlaidi. Ne vienu reizi vien biju ārstēties stacionārā un vienmēr izjutu īpašu uzmanību. Pēc mūsu ārstu norīkojuma veicu izmeklēšanu un ārstēšanos Daugavpils reģionālajā slimnīcā.
Un vēl… ko tur liegties, problēmas visbiežāk mēs veidojam paši, jo ejam pie ārstiem tikai tad, kad sāpes izciest nav vairs spēka.”
Boļeslavs (fotografēties atteicās), Krāslavas ciemiņš: “Pirms dažiem gadiem man nācās ārstēties Rīgā. Ārstējošais dakteris ar mani runāja nelabprāt, sākumā pat nevarēju saprast diagnozi. Un te man sanitāres pateica priekšā: tā sakot, neesi muļķis, pasaki dakterim “paldies”. Tā arī darīju. Pēc tā manu dakteri it kā būtu nomainījuši. Nemelošu, ārstēja labi. Tagad ar sievu vācam naudiņu “melnai” dienai. Un ja atkal nākas nokļūt slimnīcā?”
Sagatavoja Valentīna SIRICA
0 komentāru