Pēdējā laikā, piekrītiet man, to vien tik dzirdi, ka visi cilvēki kļuvuši cietsirdīgi, vienaldzīgi, bezjūtīgi… To, ka jēdzienu “labas kaimiņattiecības” aizstāj vēss aprēķins, labestību — ekonomisks labums, žēlsirdību — savtīgums. Bet nesen es uzzināju par cilvēkiem, kuri rīkojās cēli, klusi un nesavtīgi. Jautājums tikai par to, ar ko beidzās šī cēlsirdība…
Klusā saulainā rītā padzīvojis ģimenes pāris devās pastaigā — pa veikaliem un tāpat, kājas izlocīt. Nepaspēja viņi aiziet tālu no mājas, tikai šķērsoja ceļu, kad sieviete (nosauksim viņu par Lidiju), kura gāja pirmā, ietves malā pēkšņi pamanīja kādu priekšmetu, kas saistīja viņas uzmanību. Pienāca tuvāk, izrādījās, ka tas ir mobilais telefons: skaists un pēc izskata ne vislētākais. “Kāds laikam pazaudēja…” uzreiz secināja Lidijas dzīvesbiedrs Mihails. Patiešām ar tādām mantām neviens nemētājas. “Vajadzētu atdot īpašniekam,” vīra domu turpināja Lidija, kam viņš neapšaubāmi piekrita.
Tagad bez “mobilā” kā bez rokām.. Tas, kurš kādreiz ir pazaudējis to vai aizmirsis kaut kur, var iedomāties. Tad, lūk, pieņēmuši stingru lēmumu atrast nelaimīgo telefona saimnieku, dzīvesbiedri to izdarīja vislikumsakarīgākajā veidā: sāka zvanīt pa mobilajā telefonā atrastajiem numuriem. Tālāk — tehnikas lieta: pēc kāda laika īpašnieks pats piezvanīja pa savu tālruņa numuru un pieteicās. Spriežot pēc balss, viņiem likās, ka tas ir visai patīkams un laipns vīrietis. Vienojās par tikšanos, bet jau atvadoties balss telefona klausulē pat solīja Lidijai materiālo atlīdzību. Kāda vēl tur atlīdzība? Vai tad tikai tāpēc viņi uztraucās? Starp citu, ja cilvēks uzstāj un vēlas pateikties, tās ir viņa tiesības… Atviegloti nopūtušies (kā gan citādi, telefons tomēr atrada saimnieku!), dzīvesbiedri devās mājās. Bet vakarā norādītajā stundā jau stāvēja nosacītajā vietā parkā. Sadzirdēja balsis…
Neliela kompānija — trīs vīrieši un viena sieviete — tuvojās Lidijai ar Mihailu un apstājās. Sejas izrādījās redzētas, jo katru dienu taču paejam cits citam garām, kādu zinām labāk, kādu sliktāk, taču pēc sejas pazīstam praktiski visus. Viens no trim vīriešiem sacīja, ka dzīvesbiedri esot runājuši ar viņu un atrastā manta piederot viņam. Turklāt viņš to pateica kaut kā dīvaini, it kā Lidija un Mihails nedomātu nemaz atdot telefonu, bet viņš nolēmis atņemt to ar varu. Un atveda līdzi draugus, lai vairotu spēkus. Kad sarunā ar vīrieti pensionāre netīšām ieminējās par to, ka viņiem pa telefonu esot solīta kaut kāda atlīdzība, pensionāriem tika adresēti apvainojuma vārdi un pat draudi, maigi sakot, sadot pa purnu (pārfrāzējot, protams, oriģinālo izteicienu, lai tas nekaitinātu lasītāja dzirdi). Iekarsušo kompāniju nedaudz mazināja tikai Mihaila (starp citu, cilvēka ar īpašām vajadzībām) frāze, ka tagad viņš pasaukšot policiju, lai tā noskaidro, kurš kuram parādā. Izmantojuši savu jauno nepatīkamo paziņu apjukumu, dzīvesbiedri atdeva atradumu un aizgāja, lai būtu tālāk no grēka… Vēlāk, jau mājās, saprata, ka tāda, šķiet, ciniska paruna, kas brīdina, lai nedarītu cilvēkiem labu, citādi atbildes vietā saņemsi ļaunumu, ir tīra patiesība…
Vai tad tiešām visi apkārt ir tik bezjūtīgi un cietsirdīgi? Nedomāju, ka viss ir tik bezcerīgi. Vienkārši bezkaunība ir mūžīgs jēdziens, ārpus laika. Un reizēm dzīve pārbauda mūsu izturību, nostādot aci pret aci ar tādiem indivīdiem. Būtu labi, ja tikai retu reizi…
Marina NIPĀNE
0 komentāru