Ja pirms 10 -15 gadiem kāds cilvēks stāstīja, ka pēc skolas absolvēšanas viņš aizbrauca uz ārzemēm un atrada tur darbu, tad šis stāstījums piesaistīja daudzu klausītāju uzmanību. Tagad situācija ir tāda pati, tikai pilnīgi pretēja: jauns cilvēks ieguva augstāko izglītību un atgriezās Latgalē, un vēl šeit atrada sev mīļu nodarbošanos — lūk, stāsts, kas ir sabiedrības uzmanības cienīgs. Par Andreju Ogorelovu kā par zemūdens mednieku esmu dzirdējusi no sava radinieka. Redzēju fotogrāfijas, kur attēlota kopīga niršana, liels loms, apmierināti smaidi. Bet pavisam nesen uzzināju, ka tā nav Andreja vienīgā aizraušanās, ka ir vēl arī kas cits. Bet par visu pēc kārtas.
Pirms septiņiem gadiem Andrejs pabeidza mācības Krāslavas Varavīksnes vidusskolā. Iestājās RTU Daugavpils filiālē apgūt specialitāti “Muitas un nodokļu administrēšana”, kur ieguva bakalaura grādu. Iegūstot diplomu un labu profesiju, varēja cerēt uz perspektīvu nākotni. Nu, lūk, mācības pabeidza, bet darba nav! Visā Latvijā bija tikai viena vakance — Daugavpilī. Un tā arī nebija domāta jaunam, tikko diplomu saņēmušam speciālistam no provinces — bija nepieciešama darba pieredze. Bet Andrejs neskuma. Raksturs stiprs, rūdīts vienā no visnabadzīgākajiem Latvijas reģioniem! Iestājās darbā kokzāģētavā par operatoru. Bet vēl pēc darba mājās jābūt taču kam arī ļoti dvēseliskam. Jaunietis jau sen esot dzirdējis par paipalu olu ārstnieciskajām īpašībām, un viņu šī tēma ir ieinteresējusi. Lūk, arī izmēģināja audzēt paipalas. Vēl jo vairāk — ir paziņa, kas jau sen nodarbojas ar šo lietu un viņam ir zināma pieredze. Viņš arī pastāstīja par visām niansēm, riskiem un perspektīvām, uzturot paipalu fermu. Un, lūk, Ogorelovu ģimenē parādījās pirmās paipaliņas… Kopš tiem laikiem ir pagājis gandrīz gads, šobrīd Andrejs ir jau 200 brīnišķīgo vistiņu saimnieks. Kā atbildot uz manu izbrīnīto skatienu, “paipalu tēvs” stāsta: “Viņām nevajag daudz vietas. Vienai paipaliņai pietiek ar 10 cm2 laukumiņu. Tās sēž būrīšos kā papagailīši. Baroju savus putniņus trīs reizes dienā ar speciāli sabalansētu barību. Viņām optimālā temperatūra ir 18 grādi, zemāk nedrīkst, kā arī augstāk par 24 grādiem nedrīkst. Pie manis viņas dzīvo pagrabā. Telpā ir ierīkota ventilācija. Paipalas audzēju ne biznesa nolūkos, ne slavai vai vēl kādai kārei, man tas vienkārši patīk, es to daru sev, savai ģimenei.”
Nu un, protams, atceroties agrāk redzētās fotogrāfijas pie sava radinieka, nevarēju nepainteresēties par jaunā cilvēka aizraušanos. “Jau kopš septiņu gadu vecuma nodarbojos ar zemūdens medībām, tas ir mans hobijs, patīkama brīvā laika pavadīšana,” stāsta Andrejs. “Piedalos starptautiskās sacensībās, aizstāvu Krāslavas godu. 2010. gada Latvijas čempionātā ieguvu 3. vietu individuālajā vērtējumā. 2012. gada Latvijas čempionātā komandas sastāvā izdevās iegūt arī “bronzu” (80 konkurentu vidū, kas piedalījās sacensībās). Pagājušajā gadā pirmo reizi piedalījos pasaules mēroga sacensībās — Baltijas valstu čempionātā.” Kas tad ir zemūdens medības? “Visas medības notiek ar aizturētu elpu, bez jebkādām palīgierīcēm, piemēram, akvalanga. Tiek veikta viena ieelpa un — ienirsti dzelmē, meklē zivis, šauj, uzpeldi. Un tā nebeidzami daudz reižu vairāku stundu garumā. Kā notiek sagatavošanās sacensībām? Vienkārši cik vien var biežāk braucu uz ezeru, peldos, nirstu. Speciāls uzaicinājums sacensībām nav nepieciešams: piedalās visi, kas vēlas, ja ir nepieciešamais aprīkojums.”
Bet pirms astoņiem gadiem Andreju apciemoja visbrīnišķīgākās jūtas, kādas tik var būt cilvēkam. Tad viņš iepazinās ar Diānu, kas vēlāk arī kļuva par viņa likumīgo sievu. Nu bet pagājušajā gadā viņu ģimene kļuva vēl lielāka: piedzima smaidīgs brīnumiņš vārdā Maksims. Diāna pagaidām ir mājās ar mazuli un paralēli mācās Daugavpils Universitātē matemātikas maģistra programmā. Viņa vienmēr atbalsta savu vīru: kopā rūpējas par paipalām, arī uz sacensībām pēc iespējas biežāk brauc divatā, kur Diāna krastā ierīko nometni, bet Andrejs tajā laikā medī.
Manas personīgās domas — tādai arī jābūt mūsdienīgai ģimenei! Darbs, mācības, bērni, saimniecība, hobijs — un tas viss dzimtajā novadā! Un nekādu ārzemju un vieglu ienākumu meklējumu, kad tajā pašā laikā dzimtenē gaida un skumst otrās pusītes, bērni un vecāki. Kā saka: mājās pat sienas palīdz! Ja ir vēlēšanās, tad arī pie mums var dzīvot labi un laimīgi!
Natālija ZDANOVSKA
0 komentāru