Gandrīz katrā laikraksta “Ezerzeme” numurā varam izlasīt publikāciju vai vismaz apsveikumu kādā jubilejā. Dienu, kurā tiek atzīmēts garāks cilvēka dzīves, profesionālās darbības vai radošā darba posms, kā arī uzņēmuma, iestādes, organizācijas, nozares, kolektīva, pilsētas un tml. pastāvēšanas periods, mēdz svinēt ļoti dažādi — no pompoziem un vērienīgiem sarīkojumiem līdz pavisam klusiem un sabiedrībai nepamanītiem pasākumiem.
Citu nepamanītas izrādījās arī divas personīgi man ļoti svarīgas jubilejas šī gada aprīlī un maijā.
…1991. gadā, tāpat kā jaunās neatkarīgās valsts visā pārvaldē, reorganizācija sākās arī sociālā darba jomā. Rajona padomes sociālās nodrošināšanas nodaļa, ko toreiz vadīja Olga Gribule, tika pārkārtota darbam pēc jauniem principiem. Tā kļuva par valsts iestādi — sociālās apdrošināšanas pārvaldi. Sociālās palīdzības funkcijas, ko tā pildīja līdz reorganizācijai, bija jānodod jaunizveidotajiem rajona padomes dienestiem.
Tajos juku laikos, kad viss šķita tik nestabils, bija neskaidrs arī rajona laikraksta “Ezezemes” tālākais liktenis. Tāpēc pēc 16 darba gadiem žurnālistikā, Olgas Gribules pierunāta un iedrošināta, ļāvos riskantajam izaicinājumam un 1992. gada 3. aprīlī kļuvu par Krāslavas rajona iedzīvotāju sociālās aizsardzības dienesta vadītāju. Domāju, ka šī diena uzskatāma par sociālās palīdzības sistēmas dzimšanas dienu (bijušajā Krāslavas rajonā. Drīz vien dienestā sāka strādāt Inta Kokina (toreiz vēl Šabalovska), pēc kāda laika — Olga Muštavinska. Sociālās palīdzības darbinieki tika pieņemti darbā Krāslavā un Dagdā, arī vairākos pagastos.
Kā mums pirmsākumos veicās? To atcerējāmies kādā jaukā pavasara pēcpusdienā, tiekoties nelielai bijušo “cīņu” un domubiedru grupai, lai viens otru apsveiktu 20 gadu jubilejā.
“Es toreiz biju galīga nepraša sociālajā darbā,” smejoties saka Dagdas novada sociālās aprūpes nodaļas vadītāja Elita Trūle, kura 19 darba gados kļuvusi par pieredzējušāko un kompetentāko novada speciālisti ar augstāko sociālā darbinieka izglītību. Jāpiebilst, ka no pamatlicējiem tikai Elita Trūle un Velta Jakovele turpina strādāt sociālās palīdzības jomā.
Man atausa atmiņā pirmais LM Sociālās palīdzības departamenta organizētais vairāku dienu seminārs Jaundubultos, Jūrmalā, kur mūs iepazīstināja ar amerikāņu pieredzi sociālajā darbā. Prātā palikusi videofilma par kāda veco ļaužu pansionāta ikdienu. Padzīvojušo un pat nevarīgo dāmu rīts tur sākās ar friziera un vizāžista pakalpojumiem tieši dzīvojamā istabā, un brokastīs ēdamzālē kundzes te vienmēr ierodas safrizētas, uz- krāsotas, sakoptas un pienācīgi saģērbtas. Toreiz nodomāju: diez vai kādreiz piedzīvošu, ka pie mums būs kaut kas līdzīgs. Piedalījos veco ļaužu pansionātu izveidošanā Dagdā un Krāslavā, diemžēl ne “Ābeļdārzā”, ne “Priedēs” vēl šāds līmenis nav sasniegts arī šodien.
Atgriezies no Amerikas trimdas Latvijā un kļuvis par Labklājības ministru, Riteņa kungs mums semināros mēdza teikt: “No mana lodziņa raugoties…” Tas mūs, jaunos sociālās palīdzības dienestu darbiniekus, tracināja, jo, no mūsu lodziņa raugoties, aina pie mums bija gluži citāda nekā Amerikā. Arī Sociālās palīdzības departamenta speciālisti, pa kādai drusciņai sagrābstījušies ārzemju pieredzi, bija ļoti tālu no dzīves realitātes. Tā kā pašiem vien tā gudrība bija soli pa solim jāapgūst praksē, bieži vien saduroties ar nepārvaramiem šķēršļiem, kļūdoties un mācoties no savām kļūdām. Elita Trūle, Anna Balule, Vaira Cauņa, Inta Kokina, Velta Jakovele, Aina Staņeviča, Helēna Žeikare šajās atmiņu stundās “atdzīvināja” pa kādam kuriozam, amizantam vai arī neparastam atgadījumam. Esmu gandarīta, ka mūsu prātos saglabājies galvenokārt viss labais, pozitīvais, kaut gan šajos gados bijis ne mazums pārdzīvojumu, sarūgtinājumu, neveiksmju, neatrisināmu problēmu, arī intrigu pat pašu bijušo kolēģu starpā.
Elitai, Annai, Veltai un man visjaukākās atmiņas saistās ar Labklājības ministrijas organizētajām mācībām 1993./94. gadā, kad katra mēneša nogalē uz 3 – 4 dienām devāmies uz Rīgu. Un tā vesela gada garumā. Kursu beigās saņēmām pirmo kvalifikācijas sertifikātu. Jubilejas tikšanās reizē katra atsauca atmiņā pa kādai neaizmirstamai epizodei no piedzīvotā Rīgā, īpaši no slavenā psihoterapeita Jura Batņas vadītajām praktiskajām nodarbībām.
Vienprātīgi tika atzīts, ka īsts veiksmes stāsts bija vērienīgā projekta īstenošana, veidojot Krāslavas bērnu sociālās rehabilitācijas centru (BSRC) “Mūsmājas”. Taču pat Vairai Cauņai un Helēnai Žeikarei, kuras pašas piedalījās šī “veiksmes stāsta” veidošanā, ir tikai aptuvens priekšstats par to milzīgo slogu, kāds projekta izstrādes un realizācijas gaitā bija uzkrauts maniem pleciem, sākumā — kā sociālās aizsardzības dienesta vadītājai, vēlāk — kā centra direktorei. Tomēr, neskatoties uz ne- skaitāmām problēmām un neaprakstāmo stresu, 1997. gada 11. maijā — Mātes dienā — ar plašu vērienu un daudziem augsta ranga viesiem notika “Mūsmāju” atklāšana bijušās “Lauktehnikas” kantora renovētajā ēkā. Tas bija patiešām liels notikums ne tikai Krāslavā un rajonā, bet arī kopumā Latvijā. Centra izveidošana izmaksāja pāri par 200 tūkstošiem latu. Toreiz republikas un vietējā prese nosauca to par unikālu veidojumu pat valsts mērogā — gan idejas, gan materiālās realizācijas (aprīkojuma kvalitātes) ziņā.
Pateicoties Andra Bērziņa vadītās sabiedriskās organizācijas “Latvijas Bērnu fonds” (LBF), Valsts prezidenta kundzes Ainas Ulmanes aktivitātēm labdarības jomā, kā arī Krāslavas rajona padomes un tās priekšsēdētāja Gunāra Upenieka atbalstam, daudzi labas gribas cilvēki, fondi un firmas ārzemēs un mūsu pašu Latvijā bija saziedojuši līdzekļus, lai atvieglotu bez vecāku gādības palikušo bērnu likteni Krāslavas rajonā. Vācijas Kristīgais bērnu fonds, Nīderlandes karalienes Juliānas fonds, Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programma (UNDP), ASV Baltijas fonds, kompānija “Selecta” no Stokholmas, Filadelfijas evaņģēliski luteriskā sv. Jāņa draudze, a/s “Latvijas mobilais telefons”, “Latvijas Finieris”, “Rīgas tirdzniecības osta”, “Laima”… Pārāk garš ir labdaru saraksts, lai nosauktu visus, kuri finansiāli un materiāli, kā arī morāli atbalstījuši Krāslavas BSRC “Mūsmājas” izveidošanu. Personīgi no manis tas prasīja milzīgu fizisku, psiholoģisku un morālu izturību. Tāpēc neliekuļojot varu apgalvot, ka “Mūsmājās” palikusi daļa manas sirds.
Esmu bezgala gandarīta, ka, neskatoties uz dzīvesvietas un daļēju darbinieku maiņu, šajā man dārgajā pēdējā darba kolektīvā turpina valdīt ģimeniska, sirsnīga gaisotne. Ka netiek pārtraukts ceļš uz sākotnēji izvirzīto mērķi — sociāli aizsargāt bērnus, iemācīt viņus dzīvot ģimenē, veicināt personības harmonisku attīstību caur tikumisko audzināšanu, profesijas apguvi, savstarpējo palīdzību. Lielākā daļa darbinieku šeit strādā kopš centra izveidošanas, viņi guvuši ne tikai lielu praktiskā darba ar bērniem pieredzi, bet arī spēruši milzu soli izglītības jomā. Daudzi pabeiguši sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolu “Attīstība” un ieguvuši sociālā darbinieka (sociālā pedagoga) diplomu.
Šajos gados uz centra bāzes realizēti vairāki projekti, kas ļauj uzlabot darbu ar ģimenēm, kuras nonākušas krīzes situācijās, palīdzēt vardarbībā cietušajiem, sadarboties ar brīvprātīgajiem atbalstītājiem preventīvo pasākumu organizēšanā.
Es sirsnīgi sveicu BSRC “Mūsmājas” kolektīvu (bērnus un pieaugušos) 15 gadu jubilejā. Saviem bijušajiem kolēģiem vēlu: lai jums arī turpmāk pietiek līdzcietības un labestības, izturības un gudrības, kas ļautu sasildīt atsalušās bērnu sirsniņas, kam liktenis liedzis vecāku mīlestību. Lai jums šajā svētīgajā darbā netrūkst labdaru un sadarbības partneru! Lai viss iecerētais izdodas!
Genovefa KALVIŠA
0 komentāru