Svariņu tautas nama vadītājas Ernas Šļahotas ideja par aušanas tradīciju atjaunošanu pa- gastā pirmsākumā daudziem šķita ne mazāk utopiska kā grīdceliņi no polietilēna atkritumu maisiem. Smejies vai raudi, Svariņos ir gan audējas, gan stellēs top grīdceliņi no polietilēna atkritumu maisiem, gan tradicionālie grīdceliņi, gan citi izstrādā- jumi — pārvalki taburetēm, spilvendrānas, gobelēni.
Svariņu rokdarbnieces cenšas iepazīstināt ļaudis ar savu veikumu un gatavos izstrādājumus tūlīt pat neslēpj mājas kolekcijās. Manu uzmanību aušanas istabā piesaistīja Ritas Ružas, Oksanas Jančenko un Ernas Šļahotas gobelēni, kuru pamatne ir austa, bet virsū iestrādāts tamborēts vai adīts attēls. Ar tādiem gobelēniem var droši eksperimentēt, izdaiļojot interjeru.
Lielākais pārsteigums — grīdceliņi no polietilēna atkritumu maisiem. Erna trīs reizes skaidroja, kā tapuši jaunie darbi, līdz sapratu, ka tie maisi ir manā acu priekšā. Nez kādēļ iedomājos, ka atkritumu maisi veikalos ir tikai vienā — melnā — krāsā, izrādās, ir arī citās. Taču ne es pirmais, ne pēdējais, kurš, raugoties uz grīdceliņu, nespēj tajā ierau- dzīt atkritumu maisus — tik dabiski viss izskatās. Maisus sagriež strēmelēs, savieno kopā un auž grīdceliņus līdzīgi kā ar strēmelēs sagrieztām lupatiņām. Būtiskākā atšķirība ir krāsu gammā un svarā — lupatu grīdceliņi tomēr ir daudzkrāsaināki un smagāki. Ak, jā, polietilēna atkritumu maisu grīdceliņi vizuāli izskatās akurātāki. Ļoti skaisti un praktiski. Savam paredzētajam mērķim abi kalpo vienlīdz labi, Erna to pārbaudījusi praksē.
Erna: “Pie mums viesojās viena pieredzējusi audēja no Rēzeknes un bija pārsteigta gan par atkritumu maisu izmantošanu grīdceliņu aušanā, gan par to, ka mēs vairāk nekā pusotru gadu esam audušas vien ar diviem pedāļiem un tomēr radījušas skaistus izstrādājumus. Mēs tikai tagad sākam apgūt aušanu ar četriem pedāļiem. Savā ziņā esam eksperimentētājas. Tagad plānojam aust grīdceliņus no vecajām kaprona zeķēm, šobrīd sagatavojam materiālu.”
Svariņiem paveicies ar cilvēkiem. Pēc skolas slēgšanas vietējiem novadpētniekiem palika adīšanas aparāts un divas šujmašīnas, kurām vajadzēja remontu. Ernas dzīvesbiedrs tās salaboja, un tagad tās tiek piedāvātas lietošanā vietējām rokdarbniecēm pēc principa — palieto un atnes atpakaļ, lai var lietot cits. Tautas nama vadītāja pareizi izdomāja, kāda jēga nolikt mašīnas muzejā krāt putekļu, ja tās vēl var lietderīgi kalpot cilvēkiem. Eh, būtu vairāk tik iniciatīvu un dvēseliski bagātu cilvēku mūsu bijušajā rajonā, kādi ir Svariņos!
Juris ROGA
0 komentāru